Pirms pāris dienām tviteri aplidoja Ritas Pīrsones (Rita Piercon) TED runa ar galveno vēstījumu “Kids don’t learn from people they don’t like”. Bērni nemacās no cilvēkiem, kas viņiem nepatīk.

Man paveicās. Man bija iespēja mācīties no izciliem pasniedzējiem. Augstskolā bijām “eksperimentāls kurss”, kura ievaddaļā sadarbībā ar citām augstskolām mūs “iesildīja” īpašā nomentē. Viens no maniem draugiem, Uģis Strauss, pirms padsmit gadiem nodibinot savu konsultāciju un apmācību uzņēmumu “Nordic International”, par savu apmācību programmu trusīšiem ielūdza savus draugus. Arī manā darba vietā vadība organizēja dažādas apmācības, kā pasniedzējus piesaistot biznesa konsultantus (jā, no ārzemēm; laimīgie laiki, kad Rietumi mūs integrēja un paši par to maksāja). Visās apmācībās liela vērība to ievaddaļā tika pievērsta labu attiecību dibināšanai ar auditoriju un skaidrojumam, kāds ir apmācību mērķis un ko dalībnieki iegūs. Lektori uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi, lai dalībnieki arī paši uzņemtos atbildību par mācību procesu, jau pašā sākumā iesaistot mācību kopīgu mērķu pieņemšanā.

Tomēr pirms pāris gadiem, vienu brīdi strādājot augstskolā par pasniedzēju un sadarbojoties ar citiem pasniedzējiem, mani izbrīnīja, cik neliela vērība tiek pievērsta attiecību dibināšanai ar studentiem un kursa mērķu skaidrojumam ievadlekcijā (formāli, tas, protams, notiek, formāli), kā arī nodarbību dinamikai. Tas ir, pārsvarā 2 X 45 minūtes lekcijas, un pēc tam praktiskie darbi, nevis lektora teiktais dinamiski mijās ar diskusijām, praktiskiem darbiem un citām metodēm (mācību dinamikai skolās gan pievērš krietni lielāku vērību). “Mācību pedagoģija” bija katra pasniedzēja ziņā, nevis augstskolas politika, kamēr  privātie konsultanti tam piešķir ļoti lielu nozīmi. Protams, tika mēģināti dažādi interesanti projekti, lomu spēles, bet pašos pamatos lekcijas kā jau lekcijas un tām sekojošie praktiskie darbi. Kāpēc tādas atšķirības? Vai uzskats, ka akadēmiskā vidē emocionālajam fonam nav nozīmes, vai arī – studenti nav nekādi biznesmeņi un viņus nav jāpārliecina maksāt par lekcijām?

Apmācības vecākiem par drošu skolas vidi. Mēs strādājam, pasniedzēja noskatās.

Mēs, protams, neesam nekāds izņēmums – pārdomas par apmācību formu ir arī citās augstskolās, izskatās, ka šo pašu problēmu sāk apspriest arī Hārvardā. Sadarbībā ar zviedru un somu mācībspēkiem uzzināju, ka viņi aizraujas ar problēmu risināšanā balstīto apmācību “problem based learning”. Diskusijas par labākajām metodēm iet plašumā. Atziņa, ka vislabākā metode ir kopīgs darbs mentora vadībā, ir vispārpieņemta, bet skolās un augstskolās tā nevar būt galvenā metode resursu nepietiekamības dēļ.

Ja es atsaucu atmiņā savus studiju gadus – visvairāk es iemācījos lasot, veicot praktiskos darbus, rakstot referātus un diskutējot. Lekcijās lielākoties garlaikojos un tās piecietu, gaidot tusiņu ar kursabiedriem  starpbrīžos. Savu garlaikošanos parasti skaidroju ar to, ka man vadošā uztvere ir kinestētiskā un vizuālā, tāpēc pamatā mācījos lasot. Bet varbūt tas viss ir blefs un pusotru stundu garas viena pasniedzēja lekcijas šķiet garlaicīgas ikvienam?

Piekrītu, esmu visu samiksējusi, skola, augstskola un profesionālie kursi. Un tomēr. Nedomāju, ka bērni un pieaugušie ir tik atšķirīgi. Bērniem gribas vairāk spēlēties un ir mazāk pacietības. Pieaugušajam – vairāk. Ja pasniedzējs apsaukāsies, auros, iebukņīs audzēkņus, vai būs ļoti garlaicīgs un tikai atkārtos to, ko var izlasīt grāmatā, pieaugušie izstāsies, puspieaugušie bastos. Bērnam būs jāpaliek.  Tas arī viss.