Atsaucoties uz izcilo ReBaltica pētnieciskās žurnālistikas darbu par Mazo algu cilpu, ir bijuši vairāki raksti, tomēr īpaši komentēt vēlētos vienu – cienījamā politologa Ījaba kunga rakstu. Droši vien tāpēc, ka pārējiem – Otto Ozola un Reiņa Lazdas rakstam varu pievienoties, bet Ījabs izbrīnīja. Tik ļoti, ka ielīdu Wikipēdijā atsvaidzināt savas zināšanas un pārbaudīt, kas tā politoloģija tāda ir – proti, zinātne par procesiem sabiedrībā un varu*. Tātad, politologiem vajadzētu vizmaz zināt, kas ir NVO (nevalstiskās organizācijas) un ko tās ēd.

Attēlā:  pieaugusi Daphnia magna. Dzīvo arī Latvijas ūdeņos. Šīs dāmas vec vec……vecvecmāmiņa smelta no kāda Latvijas dīķa.

Un tā, Ījaba kungs pārmet kreisi liberālajam ofisu planktonam, ka viņi aizstāv Šveices cienīgas problēmas (dzīvnieku tiesības un transseksuāļu tiesības), bet ignorē darba ņēmējus. Kas mani izbrīnīja? Tas, ka politologs nezina, ka interešu NVO ir aktīvistu grupa, kas aizstāv savas idejas un vērtības. Viņam arī būtu jāzin, ka šis darbs nav pārāk devīgi apmaksāts un tādās interešu grupas parasti ir ideālisti, kas gatavi savu ideālu vārdā ieguldīt savu enerģiju. Vai arī cilvēki, kur intereses ir pārkāptas. Ir diezgan dīvaini kādam pārmest, ka viņu uzrunāja tieši dzīvnieku tiesības vai transseksuāļi tik ļoti, ka viņš ir gatavs to interešu pārstāvniecībā ieguldīt savu enerģiju. Visai bieži ir arī tā, ka šīs grupas cīnās pašas par savām tiesībām. Piemēram, biedrība “Vecāki par izglītību”, kurā darbojos es, lobē kvalitatīvu izglītību bērniem Latvijā – to skaitā, MANIEM bērniem. Valstīs, kur ir ļoti attīstīta iekļaujošā izglītība, tas lielā mērā ir bērnu vecāku sasniegums, kuri cīnījās, lai viņu bērni ar īpašām vajadzībām  baudītu tādas pašas iespējas, kā citi bērni, un kļūtu par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.

To, kāpēc neviens nepārstāv strādājošo tiesības, mēs pilnīgi noteikti varam pārmest ikvienam Latvijas iedzīvotājam – labējam un kreisējam ofisu planktonam, pašiem darba ņēmējiem un arī politologam Ījaba kungam. Kāpēc viņš savas politoloģijas gudrības neliek lietā, aizstāvot šo ļoti neaizsargāto grupu?

Kāpēc strādājošie ir tik ļoti neaizsargāti? Neskaitot paranoju no sociālisma, domāju, ir divi nopietni iemesli . Pirmkārt, cilvēki, kas pretendē uz mazkvalificētu darbu, nevar lepoties ar ļoti labu izglītību vai izsišanas spējām, lai varētu kvalitatīvi pārstāvēt savas intereses. Otrkārt, viņiem jau it kā ir aizstāvji – arodbiedrības – kas arī attur “glābēju” (ja atceramies drāmas trīsstūri) iesaistīšanos. Pie tam – atšķirībā no citām interešu NVO, arodbiedrībām ir iezīmēts skaidrs finansējums, ko tās garantēti saņem un var izmantot saviem mērķiem. Tad kāpēc tās neaizstāv darba ņēmējus?

Un te atbilde ir gauži vienkārša – kamēr Rietumu pusē arodbiedrības cīnījās par 8 stundu darba dienu, drošību darba vietā un citiem jautājumiem, padomju arodbiedrības necīnījās, jo strādnieku valstī ar strādnieku tiesībām viss bija kārtībā. Arodbiedrības organizēja darbinieku bērniem vasaras nometnes un izdalīja Jaunā gada paciņas. Arodbiedrības bija skaista izkārtne lielajā padomju Patjomkina sādžā, lai radītu ilūziju, ka viss ir kārtībā. Mana pieredze arodbiedrībā (5 gadus tajā sabiju) bija tieši tāda pati, tikai paciņas bija uz Ziemassvētkiem, nevis uz Jauno gadu. Brīdī, kad man bija konflikts ar darba devēju, man pat prātā neienāca konsultēties ar arodbiedrību. Jā, protams, atzīstu, ka varēju kļūt par aktīvāku biedru un uzsākt pārmaiņas arodbiedrībā, bet es tolaik biju pārāk aizņemta ar savu bērnu interešu aizstāvību.

Kāds ir mans secinājums un ieteikums? Mēs jau redzam, cik grūti ir reformēt sistēmu un cik milzīga ir iesaistīto pušu pretestība. Tāpēc šaubos, vai padomisko arodbiedrību mantiniekus tik viegli varēs mainīt un novērst uzmanību no Ziemassvētku saldumu paciņām un citām Patjomkina sādžas izkārtnes funkcijām. Šis laikam ir brīdis, kad jaunu māju uzcelt ir vieglāk. Tātad- veidot jaunas, aktīvas arodbiedrības, kas ir gatavas cīnīties par savu biedru tiesībām. Jāsaprot, ka altruistisku cilvēku pasaulē ir maz. Nav pamata iedomāties, ka uzņēmējs vulgaris altruistiski atteiksies no Porsche strādnieku labā. Kāpēc es saku “parastais” uzņēmējs – ir arī uzņēmēji, kas augstu novērtē savus darbiniekus, jo viņu biznesa veiksmi nosaka darbinieku lojalitāte un produktivitāte savā darba vietā, ko ļoti ietekmē labi apstākļi. Bet tas vairāk attiecas uz nozarēm, kur nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki vai arī pamatā ir saskarsme ar klientiem. Reņgu kārba jau nejūt attieksmi. Tāpat nav iemesla domāt, ka politiķi, kuru partijas finansē uzņēmēji, domās par strādājošo interesēm, kamēr nebūs neviena, kas par to dzirdami kliegs.

Un tomēr. Tomēr. Ja pagājušā gadsimtā Rietumos strādājošie varēja. Un toreiz apstākļi bija daudz drūmāki. Kas tagad attur cīnīties par savām tiesībām?