Par cieņu pret bērnu un cieņu pret ēdienu

Nejauši izveidojās aktīva diskusija tviterī par ēšanu, ko pamudināja ziņa par Minesotas universitātes zinātnieku pētījumu, ka bērniem, kurus bērnībā mudina izēst šķīvi, ir lielāks aptaukošanās risks. Tā kā es pati biju bērns, kam ir spiests ēst, tā man ir jutīga tēma un tāpēc arī uzrakstīšu to bērnu aizstāvībai, kurus spiež vai tikai mīļi mudina.

Tātad, kas ir tie argumenti, kāpēc bērnam jāpiespiež ēst, un – no otras puses – kāpēc tas ir kaitīgi? Un kādi ir citi risinājumi, iztiekot bez spiešanas?

 Pirmkārt, kas ir kaitīgs spiešanā vai pat mīļā mudināšanā?

  1. Mums ir jāiemācās atpazīt sava sāta sajūta. Ja to esam sasnieguši,  jābeidz ēst. Bērniem, kas mudināti ēst (gan spiesti, gan maigi), ir lielāka tieksme uz aptaukošanos vēlāk, jo viņi ir pieraduši ēst vairāk kā organisms pieprasa. Ņemiet vērā, ka mūsdienās ir ievērojami palielinājies porciju lielums.
  2. Ikvienam ir tiesības kaut ko neēst. Piemēram, man ir nelabi no treknas gaļas un gaļas plēvēm. Kā jums patiktu, ja es jums spiestu ēst ceptus tārpus? Starp citu, ļoti barojošs, olbaltumvielām bagāts ēdiens!
  3. Ignorance pret sava ķermeņa vajadzībām ir necieņa pret savu ķermeni. Tāpat, ignorance pret bērna sāta sajūtu vai nepatiku pret kādu produktu ir necieņa pret bērnu!
Garšīgie zīdtārpiņu kokoni ar salātiem (veselīgi!). Pārpublicēts no wikimedia.org

Garšīgās zīdtārpiņu kūniņas ar salātiem (veselīgi!)                                                                                                         Autors Blueberry87, izmantojot Creative Commons licenci. 

 Tālāk – argumenti, kāpēc jāspiež? Un varbūt var arī savādāk?

Vecāks par to ir samaksājis. Vai – par to ir samaksājusi valsts.

Mums ir jāiemācās dzīvot racionāli, nevis balstoties uz pagātnes lēmumiem. Nauda jau ir izdota, un mēs neietaupīsim, piespiežot bērnu izēst. Tieši otrādi – ilgtermiņā mēs izdosim vairāk, jo pieradināsim bērnu pie lielākām porcijām kā viņam dabiski nepieciešams. Un vēlāk mums arī būs jāmaksā par radušos veselības problēmu novēršanu.

Bērns nevar dzīvot ar tukšu kunģi.

Regulāra pārēšanās ir kaitīgāka nekā pāris reizes pasēdēt ar izsalkušu punci. Es pieņemu, ka daļēji šeit vainojamas kara laika atmiņas mūsu kolektīvajā zemapziņā, kad cilvēkiem ilgstoši bija jādzīvo ar milzīgu izsalkuma sajūtu (atmiņu atsvaidzināšanai noder K.Hamsuna izcilais romāns “Bads”). Nē, piedodiet, pat viena diena ar nepaēdušu vēderu nav salīdzināma ar badu!

Mums jāiemāca bērnam cieņa pret ēdienu.

Bērns ir mūsu spogulis. Vispirms jāsāk ar sevi – attīstītajās valstīs pat 50-60 % ēdiena nonāk atkritumos. Nez, vai tur varētu vainot bērnu neizēstās porcijas vien?

Bērns cieņu pret ēdienu mācās no mums. Mums pašiem, vispirmākārtām, jāmācās pirkt tik daudz, cik spējam apēst. Vislabākais ir ļaut bērnam pašam uzlikt savu porciju, ar norunu, ko uzliek, arī apēd. Un, kā jau iepriekš rakstīju – arī šeit nedrīkst būt bargi nekritisks, jo bērns tikai mācās.  Ja pieaugušais nespēj noorganizēt tādu iespēju bērniem, bet uzliek standartporcijas, tā ir pieaugušā, nevis bērna vaina. Spiežot apēst porciju, pieaugušais ne vien nerespektē bērna vajadzības (mazāka auguma bērns ēdīs mazāk kā liela auguma bērns), bet arī neizrāda cieņu pret ēdienu. Jo varbūt kotleti, ko ar pūlēm norij viens bērns, ar vislielāko prieku notiesātu otrs.

Starp citu, vislabākā rekomendācija maziem bērniem ir – kā paēdis, tā nost no galda! Tieši pieaugušie, kas bērnu ar vārītēm tur pie galda, iemāca necieņu pret ēdienu, jo garlaikots bērns ar to sāk spēlēties.

Mūsdienās meitenes aizraujās ar diētām, un pēc tam slimo ar anoreksiju un bulīmiju.

Galvenais iemesls anoreksijai un bulīmijai ir galvā. Anorektiskiem bērniem nereti ir pārāk kontrolējoši vecāki, un iespēja atteikties no ēdiena ir vienīgā iespēja, kā bērns demonstrē savas iespējas kaut ko ietekmēt. Spiežot anorektiķi ēst, mēs to problēmu tikai padziļinam. Turklāt, nekas netraucē pēc piespiedu šķīvja iztukšošanas doties uz tualeti un iztukšot kunģi (bulīmija).

Mana paziņa bērnudārzā izmisumā aizbāza kotleti aiz vaiga un tāda arī devās diendusā. Nosmakšanas risks nevienu neuztrauc?

 Bērni pieraduši pie neveselīga ēdiena, nevēlas ēst veselīgu, sabalansētu uzturu.

Pirmkārt, nereti šo atrunu veicina paši pieaugšie – veselīgs ēdiens nebūt nenozīmē pliekans, negaršīgs ēdiens. Jāmācās gatavot garšīgi un veselīgi! Otrkārt, takš novāciet tos neveselīgos našķus – neturiet tos mājās un neļaujiet tirgot skolas kafejnīcās!

Dažiem bērniem ir veselības problēmas, viņiem jāēd, lai augtu lielāki!

Tad bērniem vispirms jāiet pie ārsta un jāārstē pamatcēlonis, nevis jāspiež ēst!

Dažiem bērniem šī ēdienreize ir vienīgais siltais ēdiens dienā

Ar šiem bērniem parasti problēmu nav, jo viņi ir izsalkuši. Ja viņi baidās ēst citu bērnu izsmiekla dēļ, jānovērš pamatcēlonis – pusaudžu mobings. Kāpēc mēs uzskatām, ka mobings ir neizbēgama skolas dzīves sastāvdaļa? Un esam droši, ka spiešana tieši nevairos vienaudžu izsmieklu?

Protams, pedagogu un vecāku uzdevums ir pamanīt, kā bērni paēd, jāpiedāvā nogaršot jauni, nezināmi ēdieni  – vismaz pamēģināt. Ja bērns ilgstoši atsakās no ēdiena, jāmeklē pamatcēlonis, nevis jāspiež ēst!

P.S. Liels paldies @maminugrupa, @malceniece, @editedavidsone, @peekatjiitis, @Egitazz, @bdraudzigs, @Meibija par argumentiem un diskusiju! Nejauši sanāca, bet nolēmu apkopot blogā 🙂

Papildinājums. Neliela piebilde. Lai gan argumenti, kāpēc bērnu jāspiež ēst, ir racionāli, nereti tie ir tikai pakārtoti, racionalizējot iracionālo  vēlmi bērnu labi pabarot. Mēs dažkārt jaucam mīlestību ar ēdienu. Liekot vienlīdzības zīmi: bērnu barot = bērnu mīlēt, bērna atteikšanās no ēdiena šķiet kā mīlestības atgrūšana, kas dziļi aizvaino. Tāpēc šī tēma izraisa ļoti karstas un emocionālas diskusijas. Kā to mainīt? Ir svarīgi iemācīties mīlestību bērniem izrādīt savādāk.

6 responses to “Par cieņu pret bērnu un cieņu pret ēdienu

  1. Nu gan Tev, Jana, vienpusīgs raksts sanācis! 🙂 Kā viss pasaulē, arī šis jautājums nav tik viennozīmīgs, kā varbūt šķiet.
    Vispirms personiskais arguments: kāpēc es saviem bērniem dažreiz lūdzu paēst vēl, kad viņi jau ceļas no galda. Tāpēc, ka es zinu, ka viņi nav līdz galam paēduši un rezultātā ap devņiem vakarā atskanēs “mamm, es gribu ēst”. Protams, es to daru tikai tāpēc, ka es viņus labi pazīstu: es zinu, cik daudz viņiem ir pietiekami, un zinu arī, kas viņiem garšo un kas – nē. Ja šķīvī ir kāds ne tik tīkams ēdiens, viņi labāk izvēlēsies palikt ar pustukšu vēderu. Man pret to principā nav iebildumu, bet, ja deviņos vakarā, kad jāiet gulēt, viņi jutīs izsalkumu, viņiem būs grūti iemigt. Tāpēc es rosinu pārvarēt nepatiku un tomēr paēst.
    Cieņa pret ēdienu nav tikai kara laika atmiņas. Arī mūsdienās, it sevišķi skolās, kur nav izvēles, ko ēst, spēja pārvarēt nelielu (uzsveru – nelielu, es nerunāju par tārpu variantu) nepatiku pret to, kas ir šķīvī, nav nekas slikts. Bērni pragmatisku domāšanu vēl tikai mācās. Viņi, it sevišķi jaunākajā vecumā, nesaprot, ka atteikšanās no ēdiena tagad novedīs pie pieaugošas bada sajūtas vēlāk. Tāpēc neredzu neko sliktu, ja pieaugušie paskaidro, ka nekā cita ēdama nebūs, un rosina (uzsveru – rosina, ne spiež) ieēst vēl.
    Protams, ir taisnība, ka bērniem ir jādod iespēju atrast savu sāta sajūtas slieksni, kā arī ir tiesības neēst to, kas negaršo (te gan skolām būtu jāpiedāvā alternatīvu, bet tā jau ir cita tēma). Īstais ceļš, kā parasti, ir kaut kur pa vidu. Un ideālais variants ir, ja pieaugušais labi paīzst bērnu un rīkojas, ņemot vērā viņa īpatnības.

    • Edīte, vai raksts ir vienpusīgs tāpēc, ka pretējs Tavam viedoklim? Es jau rakstīju – tā ir tik ļoti emocionāla un jutīga tēma, jo ēdināšana = mīlestība + rūpes, tāpēc uzrodas vesela rinda racionālu argumentu, lai ignorētu zinātniska pētījuma secinājumus – arī bērniem, kurus “maigi mudina”, ir lielāks aptaukošanās risks. Es neiešu atsevišķos argumentos dziļāk – daļēji tie jau ir atbildēti rakstā.

      Mana personīgā pieredze ir līdzīga maminugrupas pieredzei – jo vairāk kāds uzņemas šefību par bērna apēstā daudzumu (jo pieaugušais taču labāk zin!), jo vairāk problēmu uzrodas. Ne velti, ēšanas traucējumu gadījumos psiholoģes ieteikums ir viennozīmīgs: nepievērsiet uzmanību tam, cik bērns apēd. Viņš ir jāpieaicina pie galda (jo ir kopīga ēdienreize), bet vai un cik viņš ēd, tas ir viņa ziņā. To es arī daru mājās – spēlējoties var aizmirsties ēstgriba, un tāpēc pie galda jāatnāk un kopā ar mums jāpasēž.

      Tārpus es izvēlējos apzināti – tā ir metafora. Ēdiens, kas pieaugušajam šķiet tikai “nedaudz nepatīkams”, bērna uztverē ir tārpi (neaizmirsīsim, ka ir cilvēki, kas tos tārpus tiesā ar vislielāko apetīti). Kamēr medmāsai šķiet, ka viņa tikai maigi rosina, bērns izmisumā aiz vaiga aizbāž kotleti.

  2. Jā, bērni ir dažādi. Cik jauki būtu, ja arī skolā ar viņiem strādātu kā ar personībām. Arī uz šo jautājumu vienotas receptes nebūs un nevar būt. Arī skolas/situācijas ir dažādas: vienā nepaēdis bērns paliks to dienu neēdis un no tā varbūt kaut ko mācīsies, otrā – aizies uz kafejnīcu un apēdīs kādu batoniņu un ChupaChups.
    No manas pieredzes: piecu gadu vecumā mana meita mainīja bērnudārzu. Jau iepazīstoties medmāsiņa jautāja – kā tad meitene ēdot. Nekādas problēmas līdz tam nebiju manījusi, bērns ēda visu un normālā daudzumā kā mājās, tā bērnudārzā. Medmāsiņa gan piekodināja, ka viņa gan apstaigājot galdus un paskatoties, vai bērni kārtīgi ēd… Mani pieklājīgie protesta mēģinājumi tajā situācijā dzirdīgas ausis neatrada. Un – ko domājiet – tiešām pēc kāda laika izrādījās, ka mana meita neēd to, neēd šito, pēkšņi negaršo tas un cits. Sakritība? Varbūt. Medmāsiņa jau “nespiež, tikai mudina”… 🙂 Tomēr “nez kāpēc” tagad, kad meitene iet skolā, atkal ar ēšanu viss kārtībā, un viņa ir tā, kas draudzenēm palīdz atklāt jaunus ēdienus.

  3. Diezgan bieži attopos ēst spiedēju pusē, lai gan cenšos no tās izkļūt, bet jā, mani visvairāk aizķēra tas par to atraidīto mīlestību. Tas, ka tu esi centies un ar mīlestību gatavojis, bet bērns knapi pagaršo, patiešām kaut kā drusku sāp 🙂
    Bet nu citādi – nekādas ambrāžas vairs, ja neēd, tad pie galda nav, ko darīt, pie cenšos pieturēties.

    • Priecājos, ka raksts uzrunāja. To atsacīšanos no ēdiena tiešām grūti pārdzīvot, it īpaši, kad esi pūlējies, cepis, taisījis, un atnāk kāds un negrib ēst. Bet, tad kad viņu ir vairāki, tad reti ir ēdieni, kas patīk visiem. Vienmēr būs kāds priecīgs, un kāds neapmierināts.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s