Nogurusi no grūtās nedēļas, atcerējos kādas planētas iedzīvotājus, šķiet, Kurta Vonnegūta romānā. Viņi dzīvoja četrās dimensijās – brīvi varēja pārvietoties pa laika asi. Uz jautājumu, vai nav baismīgi dzīvot, zinot savas nelaimīgās dienas un beigas, viņi teica: nē. Viņi pamatā uzturoties tajā laikā, kas viņiem šķiet patīkams.

Tāds ir arī viens no pozitīvās domāšanas ieteikumiem – ieraudzīt dzīvē to, kas labs, un novērtēt to. Tad nolēmu savā dienasgrāmatā katru nedēļu (varbūt ne katru :D) ierakstīt to, kas bijis labs. Varbūt būtu arī aizmirsusi, bet žurnālā IR ieraudzīju interviju ar laimes zinātnieku Talu Benšaharu. Viņš atgādināja vairākas lietas, ko pati savā dzīvē esmu pārbaudījusi – fizisko aktivitāšu, noteiktu rituālu un meditēšanas pozitīvo ietekmi. Un jā -arī pateicības, jeb, precīzāk, novērtēšanas jēgu. Tas nostiprināja manu apņēmību ieblogot par labo.

Šonedēļ manam jaunākajam dēlam nācās doties uz BKUS Vienības gatvē Dienas stacionāru veikt vairākas analīzes. Pirms desmit gadiem tieši šīs pašas analīzes bija jāveic vecākajam brālim, un man jāsaka – mana pieredze ar mazo brāli un lielo brāli atšķirās kā diena pret nakti.

Pirms desmit gadiem es biju nikna. Lielais brālis bija plānveida pacients ar saskaņotu nosūtījumu, slimnīcas sistēmā viņa dati bija, un tomēr dabūjām sēdēt četras stundas Uzņemšanas nodaļā. Bērns ieradās slimīcā tukšā dūšā, sekojot dakteres norādēm, lai varētu uzreiz ķerties pie analīzēm. Tomēr nodaļā viņš nokļuva neēdis pēcpusdienā, un tad jau bija par vēlu analīzēm, un badošanās bija bijusi pilnīgi lieka. Un arī pusdienas nodaļā priekš viņa nebija. Analīzes, kam bija jāilgst visas dienas garumā, atlika uz nākošo rītu. Nākamajā dienā vakarpusē, kad aizbraucām pēc bērna, atradām viņu pie sistēmas, jo puisis bija noķēris vīrusu, kura dēļ nācās vēl palikt pāris dienas slimnīcā. Labi, tas tikai salīdzinājumam, šajā pieturā vairs nepakavēsimies.

Šonedēļ ar mazo brāli viss ritēja kā pa diedziņu. Tikko atnācām uz slimnīcu, desmit minūšu laikā mazais pacients tika piereģistrēts un nosūtīts uz Dienas stacionāru. Nodaļā darbinieki jau zināja, kas par pacientu un ko viņam vajag, ierādīja palātu, un pēc piecām minūtēm māsiņa aicināja uz analīzēm. Arī te bija pārmaiņas: pēc jaunākās metodes tām pietika ar pāris stundām. Pēc stundas man atļāva bērnam atnest kaut ko ēdamu (arī bija jānāk tukšā dūšā). Un protams, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, tagad slimnīcā ir gan kafejnīca, gan kioski. Pēcpusdienā, apmēram tajā pašā laikā, kad ar vecāko brāli beidzot tikām uz nodaļu, tagad jau devāmies uz mājām. Un tas viss notika skaistās, tīrās telpās, un pie ļoti laipnām un saprotošām māsiņām.

Tā kā. Ir lietas, kas mainās uz labo pusi. Ļoti, ļoti uz labo pusi.