Vienmēr esmu jutusi līdzi bērniem, kurus vecāki mudina apēst vairāk – vienu karoti par mammu, otru par tēti (ak, jā, protams, bērnības trauma :D, mani arī tā audzināja, un man tas nepatika). Šeit ir ļoti interesants sižets par cilvēkiem, kas mēģina uzlabot savu dzīves kvalitāti, ēdot mazāk, bet izvēloties ļoti kvalitatīvu, nepieciešamajām uzturvielām bagātu ēdienu (paldies par saiti @Edite_Sarva).

Vai ēdot mazāk var dzīvot ilgāk?

Izrādās, pētījumi ar pelēm tiešām apstiprina, ka tā var pagarināt mūžu. Lai gan peles nav primāti, un noteikti ne cilvēki, tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai pārdomātu, vai jāpiespiež bērnus apēst to ēdiena daudzumu, kas MUMS šķiet piemērots?

Daudz svarīgāk ir bērnu  nodrošināt ar kvalitatīvu ēdienu un ļaut viņam pašam paļauties uz viņa dabisko sāta sajūtu. Vēl viens labs risinājums, ko mēs izmantojam ģimenē (nošpikots no skolas): bērns pats ieliek ēdienu savā šķīvī, un to arī apēd. Tas iemāca būt taupīgam pret ēdienu. Lai gan – arī tad pārlieku aizrauties ar spiešanu nevajag, jo bērns var kļūdīties, var nepazīt ēdiena garšu. Svarīgāk, lai bērns nezaudētu savu dabisko spēju pārtraukt ēšanu brīdī, kad sasniegta sāta sajūta.