Grāmatas kā ceļa biedres

Kas ir svarīgākais ceļojumos? Retorisks jautājums, uz kuru visiem zināmas atbildes – baudīt jauko sabiedrību, dabu, baudīt kultūras objektus un visu pārējo, ko nevar mājās. Mani iespaidi pēdējā ceļojuma laikā – un tomēr, arī grāmatas. Lai gan tās varētu lasīt arī mājās, aizraušanās ar tām ļoti paspilgtina ceļojumu iespaidus. Un otrādi – atceroties grāmatu, atceros ceļojumu.

To nevar ieplānot. Tas nav tā, ka es paņemu kādu grāmatu līdz, ko sen jau esmu gribējusi izlasīt. Nē, es to arī neizlasīšu. Parasti, ja kāda grāmata iekritusi manās rokās, tā ir bijusi LIENĒTA grāmata, kas parādījusies tieši ceļojuma laikā.  Nejaušība, iekrīt manās rokās – un viss. Mani neinteresē ne ēšana, ne skriešana, man lūdzu, tikai klusu stūrīti, kur es mierīgi varētu lasīt. Un tērēt dārgo ceļojuma laiku.

Slēpošanas braucienā attapos Rjūnoskes Akutagavas Stāstu apskāvienos. Viss. Patiesību sakot, mani sen neviena grāmata nebija tā ierāvusi sevī. Nepaspēju izlasīt to ceļojuma laikā, un laipnais ceļabiedrs, grāmatas īpašnieks, man ļāva to paņemt līdz uz mājām. Kur burvība zuda. Vēl aizvien priecājos par grāmatas valodu, stāstiem, bet tomēr tā aizraušanās, ar kuru tā bija mani pārņēmusi savā varā, neglābjami bija zudusi.

Sniegs

Otra grāmata, par ko vēlos pastāstīt, ir par nozagto nevainību (Stolen Innocence) – kādas meitenes dzīves stāsts. Dzīvoklī Kiprā, ko izīrējām uz nedēļu, grāmatplauktā atrastā grāmata izskatījās pēc parastā dzeltenīgā amerikāņu biezromāna, kas pievilina lasītāju tikai un vienīgi ar sava stāsta autentiskumu. Tomēr stāsta ietekme uz mani bija krietni lielāka, kā sagaidīju. Grāmatas autore  – Elisa Wall – bija uzaugusi poligāmiskā mormoņu sektā Jutas štatā. Mūsdienās, ASV viducī, Elisu 14 gadu vecumā, neskatoties uz viņas pretestību, apprecināja ar vīrieti, kuru viņa necieta kopš bērna kājas. Lai gan stāsts bija par viņas dzīvi, tas lieliski parādīja totalitāras sabiedrības attīstību un riskus, kas notiek, ja autoritārā, bet labestīgā vadoņa vietā varu pārņem krietni merkantilākais dēls. Vēl aizvien man galvā iemaldās jautājums, cik lielas ir vecāku tiesības uzstiept saviem bērniem savas ekstrēmi ekscentriskās izvēles (reliģiju, dzīvesveidu). Es nezinu. To neviens nezin.

Es dažreiz domāju par grāmatām kā sarunu biedriem, kas uzrodas tieši tajā brīdī, kad esmu gatava uzklausīt. Gandrīz kā dzīvas būtnes. Un to, vai būsim uz viena viļņa, var just, tai pieskaroties un pāršķirstot. To nevar ieplānot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s