Pirms pāris gadiem manā dzīvē notika smieklīgs gadījums, par ko smej gan mani draugi, gan es. Vismaz mēs to atceramies. Lai gan iespējams, mūsu tulkojums par to, kas notika, ir atšķirīgs.

Bijām slēpju braucienā. Draudzenes mani pierunāja uzcept vakariņās mufinus. Sākumā lauzos, tad piekritu ar norunu, ka viņas iepirks produktus. Sameklēju recepti, uzrakstīju produktu sarakstu. Viņas no veikala pārnāca starojošas – bija atradušas gatavo maisījumu. Viņas bija pārliecinātas, ka tas atvieglos manu dzīvi. Pārsteigtas viņas pamanīja, ka manā sejā plānotā prieka vietā sašutums mijas ar pamatīgu vilšanos. Vienīgais iemesls, kāpēc piekritu cept tos sasodītus mufinus, bija – izpausties ar savu pavārmākslu. Tagad es jutos apmēram tāpat kā daudzsološā žurnāliste, ko piesēdina pie galda un liek pieņemt sludinājumus.  Vai rotu mākslinieks, kam palūdz visu dienu štancēt armijas zvaigznītes pēc gatava šablona. Jā, lai arī tik niecīgā lietā kā mufini, mana motivācija bija radoši izpausties.

Tieši šo notikumu es atceros, kad uzzināju, ka Jūrmalas pilsēta ieplānojusi centralizēt skolu ēdināšanu, veidojot vienotu ēdienkarti visas pilsētas skolās ar centralizētu piegādi. Protams,  tādā veidā var mēģināt paaugstināt ēdienu kvalitāti, recepšu atbilstību veselīguma kritērijiem, izvairīties no negodīgiem iepirkumiem, bet tai pašā laikā mēs atņemam pavāram un arī skolas direktoram iespēju būt radošam. Ļoti iespējams, ka daudzus pavārus tas neinteresē, bet es atceros savas skolas pavāri. Arī padomju laikos mums skolā bija ļoti garšīgi ēdieni. Pavāre pat audzēja savā dārziņā garšvielas. Atņemiet šai pavārei iespēju plānot un radīt – jūs dabūsiet eļļā saķepušus makaronus ar piedegušu kotleti.

Par to es vienmēr padomāju, kad kāds nolemj visu vadīt, noteikt, un centralizēt. Pat, ja viņa nodomi ir viscēlākie.