Nekas dzīvē nav balts vai melns. Kādēļ mans sapnis nav ūdeļādas kažociņš?

Dažreiz ir grūti iekļauties 140 zīmēs, tāpēc uzrakstīšu to, ko nevaru ietvītot. Proti, par karsto tēmu – dzīvniekiem kažokādu fermās. Kādēļ mans sapnis nav ūdeļādas kažociņš?

Pēc skandalozajiem kadriem “Nekā personīga” šī gada 24. februāra raidījumā par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem kažokzvēru audzētavās mani pārsteidza argumenti sociālajos tīklos, piemēram:

  • to noteikti ir noorganizējis kāds, kas ieinteresēts fermu aizvēršanā, lai izvērstu savu biznesu,
  • tad jau mums jāatsakās arī no gaļas uzturā un ādas zābakiem kājās,
  • vispirms aizliedziet koridu Spānijā un lapsu medības Anglijā.

Skaidrojot šo latvisko īpatnību ignorēt sižeta vēstījumu, bet piesieties dažādām blakusparādībām, man prātā ir tikai viens iemesls – noliegums. Proti, kadri bija nepatīkami un visvieglākais, kā tikt ar šo problēmu galā – noliegt, ka tā ir problēma. Un ir vēl viens ļoti cilvēcisks veids, kā mēs tiekam galā ar pretējā viedokļa paudēju: mēs maksimalizējam viņa argumentus, kamēr tie kļūst absurdi un visbeidzot – smieklīgi, tātad, vērā neņemami. Novedot redzēto sižetu līdz absurdam, mēs no atmiņas izslēdzam nepatīkamos kadrus.

Tāpēc es gribu pastāstīt savu viedokli, kāpēc es tomēr nealkstu pēc ūdeļādas kažociņa. Un izskaidrot, kāpēc atteikšanās no ūdeļādas kažociņa nav nekāda galējība, un kāpēc es tāpēc nekļūstu pārāk balta.

Tāpēc, ka dzīve nav balta. Ikviens organisms, kas dzīvo, kaut kādā veidā apdraud kādu citu organismu vai vismaz to izmanto. Arī mēs, cilvēki. Un tas, kas ir ļoti svarīgi: saprast, ka mēs šo kaitējumu varam samazināt. Bet tas, ka mēs to nespējam samazināt līdz nullei, nenozīmē, ka mums jāierok galva smiltīs un nav jādara nekas.

Tieši tas pats ir ar dzīvnieku izmantošanu mūsu ikdienišķajām vajadzībām. Es neaicinu ieslīgt galējībās un nekavējoties visiem kļūt par vegāniem, vai uzskatīt dzīvniekus par mūsu mazajiem brāļiem un skaitīt aizlūgumu par katru skudru, ko nejauši saminam (dzīvnieku tiesību pieeja).

Nē, es aicinu vienkārši būt saprātīgiem. Un tas nozīmē – vai kaitējums, ko nodaram dzīvniekiem, ir nenovēršams un nepieciešams mūsu pašu izdzīvošanai (dzīvnieku labturības pieeja).

Šajā ziņā es gribu minēt kā piemēru ES direktīvu par mugurkaulnieku izmantošanu eksperimentos un pētījumos. Direktīva neaizliedz šādus eksperimentus. BET! Pirms katra eksperimenta ir nepieciešams izvērtēt, vai tā mērķus nevar sasniegt ar citiem paņēmieniem, vai tā devums gana vērtīgs, lai pakļautu dzīvniekus sāpēm, kā ciešanas var mazināt. Un tieši tāpat arī Ķīmisko vielu regula REACH nosaka – pirms veikt eksperimentus ar dzīvniekiem par ķīmisko vielu ietekmi, ir nepieciešams sazināties ar atbildīgo iestādi un saņemt tās atļauju. Tiek veicināts arī tas, lai eksperimentus veiktu nevis katrs uzņēmums atsevišķi, bet – visi uzņēmumi, kurus interesē šīs vielas ietekme, tiek aicināti sadarboties un veikt kopīgus testus. Tādējādi neviens neaizliedz izmantot dzīvniekus, bet mēs samazinām dzīvnieku skaitu, un – kāds brīnums – samazinām arī uzņēmumu izmaksas, jo testu veikšanu apmaksā kopīgi.

Pirms salīdzinām aitas, cūkas un kažokzvērus,  ir ļoti svarīgi apdomāt par to izmantošanas mērķiem un turēšanas apstākļiem.

aitas

Aitas gaļu ēd, aitas pienu dzer, vilnu un ādu izmanto apģērbam. Ikdienišķam apģērbam. Aita ir bara dzīvnieks, kas pārvietojas no vienas vietas uz otru, lai atrastu jaunu barības pleķi vai aizbēgtu no ienaidniekiem. Ja barības daudz un ienaidnieku maz – aita nav pārāk kustīga. Viņas dzīve kūtī pie cilvēkiem nav dramatiski atšķirīga no tā, kā viņa labprāt pavada laiku brīvā dabā, protams, dzīves beigas nav romantiskas, bet tikpat neromantiski ir ieskriet vilka zobos savvaļā.

Ar kažokzvēriem ir savādāk. Pirmkārt, cilvēki izmanto tikai viņu kažoku, turklāt – ekskluzīvam, nevis ikdienas apģērbam. Otrkārt, ūdeles un lapsas klejo pa teritoriju, meklēdamas medījumu – un ir radītas lielām apgaitām. Tās nav bara dzīvnieki, bet drīzāk izvēlās svabadu teritoriju. Ekonomiski “paceļamie” turēšanas apstākļi ir ļoti tālu no tā, kas šiem dzīvniekiem nepieciešams. Tas nozīmē, ka šo kažokzvēru izmantošanas mērķi ir krietni niecīgāki, salīdzinot ar aitām, bet to dzīve nebrīvē ir krietni smagāka kā aitām. Un te ir tas brīdis, kad mums jāsaskata nianses pelēkā krāsā, un jāpadomā, vai dzīvniekiem nodarītās ciešanas attaisno mūsu mērķus. Manuprāt, nē! Un tāpēc es neilgojos pēc lapsādas apkakles.

Krokodils

Protams, dzirdēti ir arī citi argumenti, aizraujoši provocējot arī manī vēlmi tos novest līdz absurdam. Piemēram, mēs nedrīkstot dzīvnieku labturēšanas labā iznīcināt veselu nozari. Vajadzētu tomēr atcerēties, ka cilvēces attīstības laikā ir iznīkušas neskaitāmas nozares, kā piemēram, rakstāmmašīnu ražotāji vai kučieru rūpals. Varbūt mums vajadzēja atteikties no datoriem vai automašīnām, lai šīs nozares saglabātu? Laiki mainās, tikumi mainās, ir nozares, kas iznīks. Varbūt man jāiet nopirkt hamburgeru, lai neiznīktu McDonalda bizness? Vai arī – kažokādu fermas pasargā savvaļas dzīvnieku no iznīcības -būsim godīgi – nedomāju, ka dāmu, kas alkst pēc autentiskas krokodilādas somiņas, nomierinās prasta lapsāda.

Vai arī –  retorisks jautājums – kāda starbība, vai šos dzīvniekus nogalina, likvidējot nozari, vai arī nogalina kažokiem? Izskatās, ka daži nav dzirdējuši par tādu brīnumu, kā pārejas periods. Lai gan, piekrītu, Latvijā to izmanto visai reti.

P.S. Kažokādu (ūdeļādu) ražošana rada videi krietni lielāku kaitējumu, kā citi tekstilmateriālu ražošanas veidi. Tas ir respektabla un labi dokumentēta pētījuma secinājums.

3 responses to “Nekas dzīvē nav balts vai melns. Kādēļ mans sapnis nav ūdeļādas kažociņš?

  1. Man simtu gadu nav vajadzīgs, ne kažoks, ne apkakles. Bet domājot par nozares likvidēšanu – personīgi zinu vienu no šīm fermām un cilvēkus kas tur strādā. Tie nav jauni, apsviedīgi cilvēki, kas ātri atradīs citu darbu, citā profesijā. Tie, galvenokārt, ir pirmspensijas vecuma cilvēki, lielākoties sievietes. Šeit, laukos, daudziem no viņiem vairāk nebūs iespēja atrast citu darbu, jo darbavietu vienkārši nav. Uz pilsētu arī visi nevar izbraukāt. Bezdarbnieku būs vairāk.
    Ja mūsu valsts labklājība būtu tik augstā līmenī, kā vecajā Eiropā vai Skandināvijā, es būtu tikai par likvidēšanu.

    • Ilze, mūsu valsts nebūt nav tā nabagākā valsts pasaulē, jautājums ir par prioritātēm. Ļoti daudz lietas LV nav darītas, atrunājoties ar savu nabadzību, bet Zelta tiltam un sarkankoka mēbelēm Domes telpās nauda pietika. Protams, slēdzot nozari, ir nepieciešams pārejas laiks, lai cilvēku pagūtu pārkārtoties, un valsts palīdzība tiem, kas zaudē darbu.

  2. Malacis 😉 ! Labi uzrakstīji 😉 !
    Nozares, nauda, ekonomika, blaa blaa blaa. Cilvēks iznīcina visu dzīvo, jo nav nekā svarīgāka par EKONOMIKAS IZAUGSMI! Un ja mēs to nedarīsim, kā mēs atdosim baņķieriem kredītus?! Nu un kas, ka bankas mums aizdeva neesošu naudu? Parāds ir parāds!
    Komercija ir visu nelaimju cēlonis. Visam piekārta cenu zīme, arī man un tev. Cena un izdevīgums, pārējais nav svarīgs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s