Kad mazs ir liels

Šis ir ļoti personisks notikums, kas mani ļoti aizkustināja, tāpēc dažreiz to izstāstu kādam draugam. Un tad kāds, kam stāstīju,

Mežāierosināja par to tomēr uzrakstīt.

Stāsts ir par manu dēlu un viņa audzinātāju. Kad ārste atklāja, ka manam dēlam ir slikta redze un viena acs “slinko”, viņa man ieteica vest bērnu uz speciālo bērnudārzu, “jo tur viņu labāk sapratīs, ar viņu labāk apiesies”. Lai slinkojošo actiņu iemācītu strādāt, dēlam uz pāris stundām dienā vajadzēja aizklāt veselo.

Pastāstīju audzinātājai, ka dēlam katru dienu rīta pusē uz acs būs plāksteris. Puisis, diezgan tramīgs, ar aizklāto aci devās uz grupiņu. Kad viņš atgriezās mājās, pastāstīja, ka grupiņā visi bērni bija izgriezuši sev plāksteri un aizklājuši actiņu, lai izmēģinātu, kā jūtas mans dēls. Vēlāk grupiņā parādījās vēl viens puisis, kam bija nepieciešams aizklāt actiņu.

Patiesību sakot, nekas īpašs jau nenotika, tikai neliels notikums bērnudārzā. Tai pašā laikā – man liels un svarīgs, jo parādīja īpašas rūpes un iejūtību par manu bērnu. Notikums ir kā maza lapiņa lielam kokam, ko sauc par humāno izglītību. Iejūtību un izpratni par ikviena bērna vajadzībām. Bez šī koka nebūtu mazās lapiņas un mazā notikuma.

One response to “Kad mazs ir liels

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s