Pirmā paralēle. Par Velgu Vītolu. Komentējot viņas rakstīto, Dabas aizsardzības pārvaldes vadītājs Strautnieks saka: “Vītola kā sieviete uz notikušo reaģējot emocionāli”. Dzirdat vēstījumu: viņas rakstīto nevajag uztvert nopietni. Sieviete.

Otrā paralēle. Saeimas ētikas komisijas sēde. Soda deputāti, kas cēlusi iebildumus pret Saeimā notikušās “abortu” konferences organizēšanas stilu, jo tādējādi viņa esot grāvusi Saeimas prestižu. Labi, ka šoreiz nepārmeta dzimumu (sieviete), šoreiz esot pieticis ar aizrādījumu, ka nav zinātniskā grāda un diploma par konferenču organizēšanu, lai drīkstētu iebilst pret notikošo.

Trešā paralēle. Pirms mēneša. Invalīdi meta ārā no pansionāta par publisku dienasgrāmatas ierakstu draugiem.lv, kur viņa stāstīja par savu ikdienu pansionātā. Aprakstījusi arī notikumus, kas viņai ne pārāk patikuši. Tas, izrādās, esot “psihoemocionāls terors”.

Jūtiet paralēles? Tā vietā, lai skaidrotu rīcību (varbūt tā bija pamatota?), argumentēti atbildētu, vienkārši uzbrūk kritizētājam. Apšauba kritizētāja prāta spējas un kvalifikāciju, un papildus vēl pataisa sevi par upuri, kurš cieš no labās slavas zaudēšanas vai smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Šņukstošais ad hominem. 

Par ko tas liecina? Par nespēju atbildēt par savu rīcību? Par uzskatu, ka es daru ko gribu, un nevienam citam nedrīkst būt kādi iebildumi pret manu rīcību, pat, ja esmu amatpersona? Par to, ka mēs visi draudzīgi apklusināsim ikvienu, kam kaut kas nepatiks? Jo – tad katrs no mums ir drošāks, ka neviens neiebildīs pret mani pašu?