Mūsu krāsas mūsu bērnos*

Tirkīzoranžs - apstrādāts

Gadalaiki

Ieraugot savas meitas zīmējumu, izbrīnījos: tas precīzi atspoguļoja mūsu viesistabā esošo priekšmetu krāsas. Viņa zīmē skolā, iet arī mākslas pulciņā, un tur arī bija zīmējusi brīvi pēc atmiņas. Zīmējusi gadalaikus.

Nākošajā nedēļā, ieraugot viņas veikumu, nodomāju, ka divas nejaušības tā kā būtu par daudz. “Mēs ar tēti ceļam vigvamu” akurāt iederējās virtuvē. Un tad – atlidoja sarkanais putns, kas izskatījās pēc manis (iespējams, manis arīdzan pietrūka, jo biju slimnīcā).

Patiesību sakot – meitas zīmējumi tikai apstiprināja manas domas par vecāku ietekmi uz bērniem: bērni nemācās no mūsu vārdiem, viņi mācās no mums pašiem, no tā, kā dzīvojam. Neesmu meitai mācījusi krāsu izvēli – viņa iegaumē krāsas savās mājās un tuviniekos. Ir bezcerīgi lasīt bērniem morāli, lai viņi taptu labāki, klausoties mūsu vārdos.  Un it īpaši – labāki par mums pašiem.

Ķieģeļbrūns

Mēs ar tēti ceļam vigvamu

Ja gribam, lai bērni mācās, jāmācās mums pašiem.

Ja gribam, lai bērni lasa, jālasa mums pašiem.

Ja gribam, lai bērni nebūtu manipulatori, mēs nedrīkstam manipulēt nedz viens ar otru, nedz ar viņiem.

Ja kāds iesaka bērnu vest pie psihologa – varbūt vispirms jāiet pašiem.

Ja gribam, lai bērni mūs mīl tādus, kādi esam – mums jāmīl bērni tādi, kādi viņi ir.

Ja ceram, ka bērni piepildīs mūsu nepiepildītos sapņus –  maldi. Piepildīsim savus sapņus paši, un tad arī bērni drīzāk piepildīs savus sapņus.

Kādi ir jūsu bērnu zīmējumi?

Sarkanais putns ar mani

Sarkanais putns ar mani

* Paldies @IlzeLA par ideju nosaukuma nomaiņai 🙂

6 responses to “Mūsu krāsas mūsu bērnos*

  1. Pilnīgi manas domas! Un apstiprina man tuvo “slinkuma teoriju” 😉 – ja man ir slinkums “audzināt” (nu, tai klasiskajā variantā, ar vārdiem), tad truli mēģinājumi to ņemt uz masu (tipa “pārvarēt slinkumu”) ne pie kā laba novest nevar.

  2. Atbildot @sku_dra tviterkomentāram “ja šī teorija būtu patiesa, man nebūtu rozā princešmīles mājās! ah, same par ēšanas paradumiem-nu nav tā!” – bērni jau nav mūsu kopijas. Tāpat arī ir dabiski attīstības posmi, piemēram, daudzām mazām meitenēm ir rozā periods, kas ar laiku tiek pārslimots.
    Dažreiz bērni rīkojas tieši pretēji vecāku piemēram – cik esmu redzējusi, tas ir tieši tad, kad vecāku rīcība bērnu ir sāpinājusi.
    Un dažreiz bērni atspoguļo tās mūsu krāsas, ko sevī neatpazīstam, nenojaušam, negribam redzēt.

    • un kā jau es minēju – ir tik tipiski, kad māmiņas pēc sava viena bērna spriež par visu pasaules lietu kārtību. bieži šis sindroms pāriet, kad piedzimst otrs diametrāli pretējs bērns.. bet tiem vienu bērnu vecākiem ir pārāk tipiski – mans ir tāds, značit visi ir tādi. man ir pārāk daudz bērnu apkārt, lai tik aprobežoti spriestu. par laimi.
      un lietas, kas saistās ar bērniem n viņu psiholoģiju ir diemžēl vai par laimi jāuztver daudz vienkāršāk nekā pieaugušajiem patīk, bieži vien tur nav ne pārākās psiholoģijas, ne analīzes apakšā, bet visprimitīvākie instinkti. tas pats rozā – 99% totāls sabiedrības sindroms. jo atcerēsimies, ka 80tajos n agrāk dzimušajām meitenēm nebija ne princešu, ne rozā perioda! sabiedrībā biznesa vajadzībām kultivētie ideāli pārāk viegli mūsdienās iekaro bērnus. bez liekas ģimenes attiecību psiholoģijas.
      [es te protams runāju par normālām ģimenēm ar normāli audzinātiem bērniem. jebkuras novirzes no normas arī atspoguļojas bērnos (tajos, kurus sit, vai kuri aug bērnunamos utt.).] bet visnormālākajā ģimenē bieži vien gribas teikt – māmiņ, get a life n beidz rakt. viņu pasaule ir daudz vienkāršāka. “Tīnai patī – man tāpēc arī, jo Tīna ir mana draudzene!” 😛

      • Man ir trīs bērni, lai gan nedomāju, ka bērnu skaits ir tas, kas dod tiesības izteikties. Par krāsām – tā ir metafora, un arī praktisks piemērs. Katrā bērnā un ģimenē būs savādāk. Mēs nevaram iepriekš skaidri paredzēt, kā būs, bet varam atskatoties pateikt, kā bija.

    • mans bērns zīmē lāci un zaķi vai kaķi, jo gluži vienkārši tos ir visvieglāk uzzīmēt no bumbiņām n elementārām figūrām 😀 kad es iemācīju, ka viegli ir uzzīmēt arī koku (viņai saprotamā veidā), zīmējumos parādījās koki. un tā ar katru jaunu fīču parādās jauni tēli. paldies Dievam, man ir normāls racionāls bērns. kolīdz sāks filozofēt n zīmēt abstrakcijas, sākšu satraukties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s