Mana labā īpašība ir neatlaidība. Kaitinošais “neatlaidības” pavadonis ir uzmācība. Mani nomoka uzmācīgas idejas, un viena no tādām (kā redzat no maniem ierakstiem) ir Pussy Riot un Latvija.

Proti, mani izbrīna lietas, kas satrauc prātus LV un rod atspoguļojumu medijos. Pirms kāda laika pukstēju par to, ka nebija rakstu par Pussy Riot, lai gan ārzemju preses lielie izdevumi ziņas par kaķēnu dumpja tiesas prāvu lika titullapās. Toties ir viena cita ziņa, kas izpelnījusies milzu ievērību gan no mediju, gan citu ļaužu puses: un tas ir neordinārs jaunas partijas pieteikums un trīs personu solījums mainīt savus vārdus, lai gan – abas lietas ir likumīgas, un nevienu neapdraud. Pilsoņu tiesības organizēties, pilsoņu tiesības mainīt savu vārdu, ja ir attiecīgs pamatojums. Iedvesmas dzīti, puse čiepstētāju manā tviterstraumē pielaikoja savu jauno, skaisto vārdu un priecājās par to labskanību. Nu labi, būsim godīgi: vīpsnāja.

Skumdina, un tieši skumdina abu gadījumu salīdzinājums. Gribi troksni Latvijā ne no kā – atļaujies vien rīkoties neordināri, un mediji un kompetentie “eksperti” paši sacels ažiotāžu,  kamēr – Pussy Riot gadījumā – populāri latvieši atturējās izpausties, jo “nezinot” patiesos nodomus, un “kas aiz tā slēpjas“. Varbūt Lielais Brālis? It kā mēs te visi labi zinām, kas “slēpjas” aiz jaunās partijas un jaunajiem vārdiem.

Arvienuvārdusakot. Nesaprotu, kāpēc atsevišķas darbības Latvijā rada troksni un vēlmi komentēt un izteikties, citas – ne? Nu labi, retorisks jautājums.