Šodien lasot Ketrīnas Stoketas bestselleru “Kalpone”, aizdomājos par Pussy Riot un tabu pārkāpšanu. “Kalpone” vēsta par pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Amerikā, Dienvidu štatos, kad verdzība bija atcelta, bet sliktie paradumi saglabājušies. Baltie vīrieši zvērīgi piekauj melnādainu zēnu par uzdrošināšanos izmantot baltajiem paredzēto tualeti. Jo viņš ir pārkāpis tabu un tāpēc pelnījis sodu. Pats pārkāpuma fakts ļauj cilvēkā attīstīt zvēru, kas svētā sašutumā gatavs uz slepkavību (jā, daži arī linča tiesu PR solīja). Ja Misisipi štatā tolaik veiktu iedzīvotāju aptauju, visticamāk, vairums balto atbalstītu izrēķināšanos, kas laupīja zēnam redzi, jo tabu pārkāpējus jāsoda bargi. Melnādaina zēna tiesības uz ķermeņa neaizskaramību ir mazāk svarīgas, kā balto tiesības uz “neapgānītu” podu. Mūsdienās tualetes izmantošana atbilstoši ādas krāsai vairs nav tabu. Mūsdienās mēs pat nespējam iedomāties, kādas kaislības agrāk uzjundīja tā pārkāpšana.

Upes lejtece Misisipi deltā

Tieši tāpat arī Pussy Riot sodīšana daudziem Latvijā šķiet pareiza, jo grupa ir pārkāpusi sabiedrības tabu.

Tomēr ir jāatšķir tabu mūsu iedomās no patiesa apdraudējuma sabiedrības interesēm. Ne vienu vien satrieca it kā grupas atbalstītāju Femen rīcība, nozāģējot piemiņas krustu Ukrainā, it kā solidarizējoties ar Pussy Riot. Paši Pussy Riot atbild skaidri – grupa nosoda tāda veida vandālismu un apgānīšanu.

Katram ir galva uz pleciem, lai atšķirtu baltu no melna, un saprastu, kur ir patiesais apdraudējums. Kuru gan apdraud publisks sekss muzejā, saldēta vista vagīnā vai panku dziesma baznīcā? Šīs darbības ir saistītas ar tabu pārkāpšanu, un tiek izmantotas, lai protestētu pret cita tabu – vārda brīvības un citu demokrātisku vērtību – pārkāpšanu. Kā jau tabu pārkāpējas, akcijas izpelnās troksni, bet akcijās ietvertais vēstījums skaļā trokšņa fonā nereti paliek nesadzirdēts. Vai arī pārprasts. Vai tas ir labi vai slikti? Vai attaisnojami? Un vai neredzat līdzību ar redzes laupīšanu zēnam, kas atļāvies izmantot balto cilvēku podu?