Nolēmu uzrakstīt, kāpēc man nav vienalga. Kāpēc es piedalījos piketā pret Pussy Riot tiesāšanu?
Pussy Riot esot aizvainojošas ticīgo jūtas. Bet, piedodiet, mēs nepārtraukti aizskaram viens otra jūtas. Vai Imants Parādnieks neaizvainoja pusi Latvijas sieviešu, apvainojot viņas sava bērna slepkavībā? Vai Dainis Kalns, nosaucot homoseksuālus cilvēkus par dabas kļūdu, neaizvainoja gandrīz desmito daļu Latvijas iedzīvotāju? Vai pareizticīgo jūtas ir svarīgākas un cienījamākas, kā citu iedzīvotāju jūtas? Jeb – tas, kas ir pieļaujams Latvijā, nav pieļaujams Krievijā?
Pussy Riot ir pārkāpušas baznīcas iekšējos noteikumus, uzkāpjot uz altāra. Uz tā paša, uz kura uzrāpās arī Kirkorovs, vienīgi viņu par to cietumā neviens neliek. Aizejot pie kāda ciemos, man jārēķinās ar namatēva noteikumiem. Ja pārkāpju, namatēvs mani var izraidīt. Ja pretojos: var izsaukt varas pārstāvjus. Un? Tālāk? Vai par to jāliek kolonijā uz diviem gadiem? Vai viņas baznīcā kaut ko saplēsa, apgāza, sabojāja, apgānīja? Apgānīja vairāk, kā Kirkorovs?
Neievēroja svētās tradīcijas? Mārtiņš Luters, kura mācību šobrīd daļa Latvijas iedzīvotāju sauc par savu ticību, arī pārkāpa baznīcas svētos likumus. Viņš, būdams mācītājs, pretēji baznīcas likumiem, apprecējās, pārkāpa celibātu, un vēl pamīcījās pa pāvesta bullu.
Patiesībā grupas tiesāšana par pareizticīgo jūtu aizvainošanu un reliģiskā naida kurināšanu ir tikai un vienīgi baltiem diegiem šūts aizsegs Pussy Riot mutes aizvēršanai, jo grupa protestēja pret baznīcas un laicīgās varas saplūšanu Krievijā un lūdza Dievmāti padzīt Putinu. Medijiem tiesas sprieduma teksts bija zināms jau pirms sprieduma nolasīšanas, vienīgi, daži pārsteidzās ar publicēšanu. Lai gan medijiem tika aizliegts citēt no tiesas zāles tiešo runu (ne velti), @gruppa_voina tvīti bija gana daiļrunīgi: tiesas process atgādināja svēto inkvizīciju. Pussy Riot tiesu dēvē par 21. gadsimta raganu prāvu.
Labi, bet Pussy Riot tiesāšana noris Krievijā, kāda daļa gar to ir mums? Kā tas ietekmē mūs?
Man ir trauma. Jums nav? Viena no grāmatām, kas mani ir ļoti iespaidojušas, ir Džordža Orvela romāns “1984”, ko, nelegāli pavairotu, izlasīju 1988. gadā. Skatoties pelēkos namus Rīgas ielās, pēkšņi redzēju Londonu. 1984. Mani biedē varbūtība atkal to piedzīvot. Domājiet, vācu tauta 1933. gadā tiešām gribēja kļūt par nacisma lielvaru? Iedziļinieties vēsturē – hitleriskā Vācija arī pašiem vāciešiem bija pārsteigums, kas nākošajās paaudzēs vēl arvien ir iesējis kauna sajūtu. Hitlera triumfa gājienu var izskaidrot tikai tas, ka cilvēkiem NEBIJA imunitātes pret totalitārismu, viņi nenovērtēja draudošās briesmas. Totalitārisms pieņemas spēkā pamazām, bet pazīmes ir labi redzamas, ja vien esam jūtīgi.
Protams, savās mājās katrs dzīvo, kā grib. Vai tiešām? Tiešām, tiešām mums būs pilnīgi vienalga, ja kaimiņš sitīs savu sievu un bērnus? Nav nemaz tik viegli novilkt robežu – kas ir tas brīdis, kad mums ir tiesības aizrādīt kaimiņam. Viens brīdina par to, ka kaimiņa meita satiekas ar puisi. Cits nereaģē pat tad, kad blakus dzīvoklī nosit cilvēku. Latiņa katram sava, un tikai katra paša sirdsapziņa pasaka, kurā brīdī mums ir jāreaģē un jāparāda vismaz sava attieksme.
Tomēr izbrīna mūziķu un citu ar mākslu saistītu cilvēku klusēšana par šo raganu prāvu. Agrāk teica, ka mākslinieki ir sava laikmeta sirdsapziņa. Tagad, diemžēl, izskatās, ka vienīgais, kas māksliniekus mobilizē darbībai, ir autortiesību jautājums. Sirdsapziņu tautai nāksies meklēt kaut kur citur.
Jana
P.S. Vairāk par Pussy Riot lietu varat uzzināt no Lindas Curikas rakstiem.
Grafiti 
Kas mani vairāk šajā gadījumā izbrīna un uztrauc ir tas, ka
1) liberāļi redz problēmu Krievijā, bet neredz citur: un tā ir tiešām “1984” pazīme. Mums ir “brīvības aizstāvji”, kuri izvēlas kad aizstāvēt brīvību un kad būt totalitārisma un vārda brīvības ierobežošanas aizstāvji. Tas šajā gadījumā ir tas, kas patiešām satrauc. Vai daudz liberāļi protestēja pret radioraidījuma (“Tēvijas” kaut kas tur) slēgšanu Latvijā? Vai daudz protestē pret karogu plivināšanas kriminalizēšanu Lietuvā vai neskaitāmajām “holokausta noliegšanas prāvām Vācijā, Francijā, Austrijā. Var protams uzkonstruēt jocīgus “cilvēktiesību argumentus”, taču tas, cik baltiem diegiem tie ir šūti ir acīmredzams jebkuram. Par ko liecina fakts, ka ASV, Dānija u.c. valstis šīs jokainās “cilvēktiesību” interpretācijas nav pieņēmušas.
2) Tikpat šokējoša ir liberāļu attieksme pret baznīcu. Tā ir atklāti neiecietīga. Šajā gadījumā notika tieša iejaukšanās reliģiskās brīvības realizēšanā, kura tiek īpatnējā veidā akceptēta. Vai tiešām regulāras nacistu “protesta akcijas” sinagogas arī sastaptpos ar tādu izpratni un atbalstu? Arguments, ka “tad nenotika dievkalpojums” liecina par nožēlojamo izpratni par reliģiju, vairāk ne par ko. Pēc būtības, tiek uzspiests viedoklis baznīcā: “mēs jūsu mājā varam kaut vai kakāt uz altāra, bet jūs mums – neko”. Vai tas nevienu neuztrauc?
Apkopojot: taisnība, ka sods ir neadekvāts, taisnība, ka politiski motivēts, taisnība, ka tas liecina par satraucošiem procesiem Krievijā, taču tas, ka tādu histēriju ir izraisījusi prakse, kura Rietumeiropā ir parasta un liberāļu atbalstīta ir pārsteidzošs un priekš mums tas ir visbiedējošākais fakts visā šajā epopejā.
Iespējams, ka Jums ir taisnība, iespējams, ka nav. Interesanti, ka ar vērtējumu nesteidzas arī citkārt Putinam opozīcijā esošais Ševčuks no DDT http://youtu.be/16SSusrM3kE
Lieliski, īsi un argumentēti – šajā rakstā nosaukti iemesli, kāpēc arī es piedalījos piketā, kaut arī man neizdevās par to uzrakstīt.
Anonīmam pilnīga taisnība. Mans viedoklis – neadekvāta rīcība nav jāatbalsta.
Atpakaļ-paziņojums: Pikets. Pie Krievijas vēstniecības. 17.08.2012. 3.09.2014 | Grafiti·