BG fenomens

Ir tik daudz ko rakstīt, bet varētu arī nerakstīt neko – pietiktu vien ar saiti uz šo dziesmu. Vakar Boriss Grebenščikovs bija Rīgā, un klausoties viņa dziesmās, ļāvos asociāciju plūsmai, līdz apstājos līdz diviem vārdiem – Nikolajs Rērihs un Edvards Bahs.
Nikolaja Rēriha muzejs Maskavā bija kā miera oāze, kurā nejauši nokļuvu, nogurusi no lielpilsētas steigas, nevērības un cilvēku nepieklājības. Kasiere laipni smaidīja, klausoties manu jancīgo krievu valodas izrunu, un biļešu kontrolieris tikai laipni pamāja ar roku, lai eju tālāk, kad atklāju, ka īsajā ceļa posmā starp kasieri un viņu esmu nozaudējusi ieejas biļeti. Tie, kas ir bijuši Maskavā, man piekritīs, ka tā ir neparasta attieksme. Neviena nosodījuma, aizrādījuma, pamācības. Tādas – būtībā nomierinošas – ir arī BG dziesmas par gaismu un par dzīvi. Šoreiz koncertā bija izstādītas arī viņa gleznas, kas, izpildītas absolūta naivisma manierē, uzjundīja smieklīgas atmiņas par padomju pagātni. Un – Rēriha zilie toņi un baznīcas lauku ainavās. Bet asociācijas par Edvardu Bahu? Varbūt tāpēc, ka BG runā dvēseles valodā? Par to, ka sekojot savam aicinājumam un esot pašam, nekas nav jāizdomā, jāsacer, jāizliekas. Koncerta noslēgumā BG ieminējās par lielo mākslu, ka mēs pārspīlējam tās nozīmi. Pati svarīgākā ir dzīve, un mākslas un reliģijas uzdevums ir palīdzēt mums to dzīvot. Vai ne?

3 responses to “BG fenomens

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s