Izrāde beigusies. Skatītāju ovācijas, aplausi. Pārsteigta par apkārt valdošo sajūsmu un bravo saucieniem, mehāniski ceļos kājās, lai aplaudētu “Amadejs” aktieriem. Forma ir ir spoža. Izcili tērpi. Lieliski aktieri. Daudzsološas intervijas Dienā un Ir, gar degunu man vicinot mani interesējošas tēmas: psihodrāma, vainas meklēšana ārpus sevis, radoša cilvēka personiskās traģēdijas psihoanalīze. Tad par ko mans sašutums un nepatika izrādes beigās?
Iespējams, dziļi personīgi iemesli – mani pazemo nepieciešamība vairāk kā divas stundas sekot Lenona slepkavas psiho-ciešanām un motivācijai. Ne velti, Lenona cienītāji nesauc viņa slepkavu uzvārdā. Apzināti.
Atšķirībā no Formana slavenās filmas, izrāde nav par Mocartu nemaz. Izrādē Mocarts ir diezgan plakans, lai gan krāšņi tērpts un aizrautīgi tēlojošs, jo visa uzmanība ir veltīta tikai Saljēri drāmai. Diemžēl, mani nekad nav interesējušas Saljēri ciešanas, bet gan Mocarta personība. Pārdzīvojumi par savu nepilnīgumu un citu pārākumu ir absolūti cilvēcīgi, bet manā izpratnē tikai tiktāl, kamēr šīs emocijas ārda cilvēku pašu. Kā jūs domājiet, kāpēc filmas Mocarts dzēra un nodevās azarstpēlēm?
Saljēri šo emociju vadībā apzināti grāva Mocarta dzīvi. Viss, manās smadzenēs ieslēdzas klikšķis, ir pārkāpts tabu, mani tas kaitina, manī tas izraisa sašutumu. Es dusmojos, ja mani piespiež to skatīties. Tas ir vienkārši destruktīvi. Lieciet mani mierā.

Varbūt tieši šeit slēpjas Mocarta un Saljēri konflikts. Izrādē Mocarts Saljēri grēksūdzes laikā aizspieda ausis un palīda zem mēteļa. Es negribu par to neko zināt!

5. jūnijs. Nevaru aiziet no šīs izrādes. Daļēji pievienojos Kārļa Beķera recenzijai Delfos. Citēju: “Van der Boss ir radījis slima cilvēka domas lidojumu, kas nav mazāks sasniegums par Formana reliģiski apsēsto Saljeri”. Jā, tas ir viduvējības naids pret apdāvinātību. Precīzāk: viduvējības centieni iebāzt patiesu apdāvinātību piedienīguma rāmjos, ko turklāt labi pamato paša piesavinātā morālo vērtību aizstāvja loma, lai nevajadzētu domāt par patieso cēloni: nenovīdību.

Tā, būšu tikusi galā ar savu vērtējumu. Spēcīga izrāde, kas talantīgi apspriež fenomenu, kas mani tracina. Kā redzat, esmu spiesta ilgi par to domāt. Tāpēc personīgi es izjutu nevis sajūsmu, bet nepatiku.