Nevaru nociesties, nepadaloties savā sajūsmā par Melno gulbi. Filma tieši manā gaumē – smalka, pustoņos, sajūtās, realitāte sajaukta ar iedomām. Iespējams, filma, kurā katrs saskata kaut ko citu. Vai tā ir filma par mākslinieka ciešanām un bojāeju?
Nē, es tā nedomāju viss. Manās acīs tā ir filma par izlaušanos. Melnais gulbis dzīvoja Ninā, tikai ieslodzīts ciešajā krātiņā, kuru bija sagādājusi despotiskā māte un no tā izrietošais Ninas perfekcionisms. Jā, jā, filma -medusmaize perfekcionistei. Varbūt filmas fināls bija traģisks. Bet varbūt arī nē. Man labpatīk domāt, ka izrādes fināls bija tikai jauns sākums. Filma par to, ka mūsu prātā daudz kas izskatās savādāk, nekā patiesībā, līdzīgi, kā Lilī magnētiskais seksapīls dzīvoja tikai tik ilgi, kamēr Ninā nepamodās otrā Nina.
Kaut kur Melnais gulbis sasaucas ar vienu no manām mīļākājām filmām – Kronenberga Eksistenci.