Meklējot savu ceļu uz pozitīvajām sajūtām, nopirku kārtējo praktiskās psiholoģijas grāmatu – Pozitīvās domāšanas spēks , ko sarakstījis cilvēks ar ļoti zīmīgu vārdu – Napoleons Hills.
Sākotnēji to lasīju skeptiski, jo mani stipri kaitināja amerikāniskais patoss – brīžiem likās, ka labprātīgi skatos kādu no amerikāņu sludinātājiem TV. Tomēr grāmata man šķita vērtīga, ignorējot jūsmīgo un sludinošo stilu.
Tiesa gan, grāmata neatbild uz jautājumu – kāds cilvēkam ir labums no tā, ka viņš izvēlas justies slikti. Tā tikai un vienīgi dod instrumentus, ko darīt, lai justos labi, acīmredzot uzskatot, ka negatīva domāšana ir tikai slikts ieradums, ko var mainīt ar jaunu ieradumu – pozitīvo domāšanu. Pārsteidza tas, ka pats veiksmīgais biznesmenis un ļoti uz peļņu tendētais Hills ir ļoti reliģiozs, un sludina ētisku uzvedību biznesā.
Un vēl, grāmata uzdeva man jaunu mīklu – kas ir bijis īstais slavenās Kurta Vonnegūta lūgšanas autors, visbiežāk to piedēvē R.Niebūram . Tomēr Hills par pazīstamās lūgšanas autoru atzīst Asīzes Francisku:
God give me the serenity to accept things which cannot be changed;
Give me courage to change things which must be changed;
And the wisdom to distinguish one from the other.
Parakņājoties internetā vēl vairāk, atradu norādes, ka tā bijusi visai izplatīta lūgšana gan Anglijā, gan vācu zemēs jau viduslaikos. Lai gan dažreiz rodas iespaids, ka visu veidu atkarības un negatīvā domāšana ir tieši mūslaiku īpatnība, tā tomēr nav. Galu galā, kas tad arī bija Oņegina “hondra”, ja ne tās pašas negatīvās domāšanas izraisīts stāvoklis?
Grafiti 
Man gan domāt, ka Oņegina hondra bija “atiešanas” stāvoklis no viņa aktivitātēm pārbagātās dzīves Pēterburgā. Domāju, ka šādu emocionālās pārslodzes izraisītu hondru nevar ārstēt ar pozitīvu domāšanu un to arī vispār nevajag ārstēt – smadzenēm un ķermenim vajag atpūsties. Un nepārtraukti justies pozitīvi jūsmīgam, manuprāt, ir diezgan neveselīgi – tā tāda psiholoģiski emocionāla nonarkošanās sanāk. Un jo ilgāk cilvēks izvairās no skumjām, nostaļgījas u.c. t.s. “sliktajām emocijām”, jo spēcīgāks emocionālo šūpoļu atsitiens viņu sagaida pacēluma otrajā galā.
just IMHO.
Sveiks! Varbūt es maldos, man atmiņā palicis, ka Oņegins Pēterburgā nodevās uzdzīvei, kas arī ir visai atkarīgas personas izvēle.
Par atsitieniem pēc mākslīgiem pacēlumiem piekrītu – ceļš uz pozitīvo domāšanu, kas mani interesē, nav caur negatīvo emociju noliegšanu. Noliedzot savas sajūtas, mēs noliedzam paši sevi.
Acīmredzot, man jāiet pārlasīt Oņegins, un tad varēsim paturpināt sarunu par negatīvo emociju nozīmi un ieradumiem emocionālā stāvokļa izvēlē. Man domāt, Vonnegūta Kaķa šūpulī es atradīšu piemēru.
Kāds cilvēkam ir labums no tā, ka viņš izvēlas justies slikti? Droši vien, ka nekāds. Taču jušanās slikti savā ziņā ir dabiskais jeb pirmatnējais stāvoklis, kurā cilvēks kā sapratīga būtne ar noslieci uz labsajūtas meklēšanu atrodas. Turklāt cilvēks jau neizvēlas jūsties slikti – tā vienkārši sanāk “pēc noklusējuma”. Varbūt arī dēļ slinkuma, jo labsajūtas stāvoklis līdzīgi kā attiecības ir nemitīgi jākopj.
Blakus tam jātzīst, ka negatīvā pašsajūta ir graujošs modernās un tehnoloģiski attīstītās pasaules fenomens. Jo vairāk iespēju – jo vairāk kārdinājumu, un līdz ar to lielāka iespējamība tos nesasniegt. Nevaram ignorēt arī ārējos faktorus – krīzes, kataklizmas, sabiedrības kopējo noskaņojumu. Tāpēc vēlreiz atļaušos izteikt pieņēmumu, ka pozitīvās domāšanas izkopšana mūsu platuma grādos ir cīņa ar vējdzirnavām vai dzīvošana mucā.