Beidzot esmu to sapratusi: lai arī mēs esam bioloģiskas būtnes, mums ir garīgais centrs. Mūsu spēka, enerģijas, mīlestības avots.

Varam to saukt par Id kā Freids, par Patību kā Jungs, vai arī par dvēseli. Nosaukumam nav tik lielas nozīmes, kā atziņa, ka šai mūsu daļai ir nepieciešama mūsu uzmanība un rūpes. Saukšu viņu par Patību. Iespējams, tieši Patība nodrošina saikni ar Dievu. Transakciju analīzē “bērna” egostāvoklis varētu būt tas, kas atbild par Patību. Jo ” bērns” ir prieka, enerģijas, motivācijas avots.

Mīlēt sevi patiesībā nozīmē – pieņemt savu Patību, barot to, rūpēties par to. Būt kontaktā ar to – sadzirdēt, saprast, sajust. Uzticēties un paļauties.

Līdzatkarīgajiem un teicamnieka sindroma skartajiem ir traucēta tieši mīlestība pret Patību un saikne ar to. Ja tā, tad labākais ceļš uz garīgo atveseļošanos ir pieņemt savu Patību un atjaunot saikni. Tikai – kā?

Līdzatkarīgo galvenā problēma ir tā, ka viņu pašvērtējums atkarīgs no citu cilvēku vērtējuma un emocijām. Līdzatkarīgie no bērnības ir iemācījušies: manas jūtas nav svarīgas (tas, ko jūtu es, nav svarīgi) – svarīgi ir tikai tas, ko dara, domā, jūt citi. Māte, tēvs, oma. Līdzatkarīgais ir pārliecināts, ka ir atbildīgs par citu cilvēku emocījām. It īpaši to iemāca vecāki, kas izgāž savas sliktās ar bērniem nesaistītās emocijas pār bērniem, jo bērnam šķiet, ka tieši viņš ir atbildīgs par šīm emocijām (nevis, piemēram, vecāku savstarpējais konflikts, vai viņu spriedze darbā). Tā kā šāda pieeja tiek praktizēta bērnībā diendienā, pieaudzis cilvēks nespēj nošķirt savas jūtas no citu cilvēku jūtām, bet jūtas atbildīgs par visu citu sastapto cilvēku sliktajām emocijām.

Ja es neuzticos savai Patībai, tās balss ar katru dienu kļūst vājāka un vājāka. Līdzīgi, kā aizaug meža taka, pa kuru nestaigā, aizaug arī saziņas ceļš ar sevi, ja to ilgstoši neizmanto. Perfekcionisti ir iemācījušies, ka viņu Patība nav gana laba, tā ir neuzticama. Tā ir jāpilnveido, bet pilnveidei nekad nav gala. Disfunkcionālā ģimenē bērns nesaņem beznosacījumu mīlestību – viņu mīl tikai tad, ja izdara ko ļoti labu citiem, vai arī nekad. Tāpēc arī viņam šķiet, ka viņš nav mīlestības vērts. Vai arī ir – tad, ja ļoti, ļoti cenšas. Rezultāts ir tāds, ka mēs baidāmies no sevis, un daram visu, lai nenonāktu kontaktā ar sevi. Tas ir tas, ko dara atkarīgie – jebkura atkarība ir veids, kā izvairīties no kontakta ar sevi.

Diemžēl ar šīm atziņām nepietiek, lai justos labi. Saziņa ar savu Patību ir jāpraktizē – regulāri, rituālu un pieraduma veidā. Tas nozīmē – izstrādāt savu veidu, kā es regulāri baroju savu Patību, apliecinu savu atzinību, rūpes. Gluži tāpat, kā ar kanārijputniņu – nepietiek, ja to nopērk, tam katru dienu ir jādod dzert un ēst. Tā kā Patība atbild par enerģiju un dzīvesprieku, ignorējot Patību, mēs zaudējam motivāciju un prieku dzīvot un darboties.

Daudzas reliģijas piedāvā rituālus, kā uzturēt saikni ar Patību – lūgšanas, meditēšana, pārdomas, grēksūdze. Hobiji un vaļasprieki arī ir veids, kā mēs barojam Patību – dodam tai to, ko tā vēlas. Turklāt – to nevar darīt vienreizēji vai kampaņveidīgi, rezultāti ir tikai tad, ja to praktizē regulāri.

Cilvēkiem, kas nepieder pie kādas reliģiskas kopas, ir daudz sarežģītāk nodrošināt saikni ar Patību, jo iztrūkst attiecīgie rituāli. Tas tomēr nenozīmē, ka tos nevar radīt un praktizēt. Tāpat ar vaļaspriekiem – tas ir apbrīnojami, cik daudz cilvēkiem nav vaļasprieka. Jā, pareizi – vaļasprieks ir neracionāls. Ar to nevar nopelnīt, drīzāk – tikai notērēt laiku un naudu, un tāpēc mums ir neērti ar to nodarboties. Ir talantīgi cilvēki, kas ar savu vaļapsrieku var nodarboties profesionāli un ar to pelnīt. Tomēr vairumā gadījumu tā nav, bet tas nenozīmē, ka mēs ar to nevaram nodarboties, vai jājūtas slikti, ar to nodarbojoties, jo tiek “veltīgi” izšķiests laiku. Nē, laiks netiek izšķiests, mēs to veltām paši sev.

Nja. Tā laikam ir mana pašreizējā garīguma izpratne.