Padomājot vairāk par tēmu, kas ir pozitīvā domāšana, sapratu, ka pats nosaukums ir maldinošs.
Ne jau tieši pozitīvo domāšanu mums vajag: pozitīvās sajūtas ir nepieciešamas. Metodes, ko piemin sakarā ar pozitīvo domāšanu, ir tieši pozitīvo sajūtu vairošana. Apzināta sevis organizēšana, lai radītu sev iespēju saņemt pozitīvās sajūtas.
Šobrīd man ir ļoti patīkama sajūta. Ir kaut kas, par kā nepieciešamību savā dzīvē sen jau nojautu. Es zināju, ka man to vajag, bet es nesapratu, kā to dabūt. Un tagad es to redzu, es esmu pietuvojusies.
Kas tas ir? Šeit un tagad. Apzināties savu esību un savas sajūtas. Dot sev laiku izbaudīt un izgaršot labās sajūtas. Arī – bel far niente.
Grafiti 
Piekrītu!
Tas tiešām ir smieklīgi, ka regulāri uzduramies uz dažādu gudrīšu filozofiskajiem izteikumiem par pozitīvo domāšanu, kurai redz’ esot milzu spēks un, kas visu dzīvi padarīs pozitīvu… A-ha…
Ir tikai viena problēma – pozitīvajiem domātājiem viss ir labi līdz tam brīdim, kamēr nenotiek kas negatīvs. Un tad viņu pasaule bieži sabrūk. Jo pārsprāgst viņu pozitīvisma burbulis un viņi daudz mazāk ir gatavi stāties pretī ļaunajam.
Tāpēc tieši pozitīvās sajūtas ir tas, kas mums vajadzīgs. Turklāt, jēdziens “pozitīvās” attiecināms uz konkrētā indivīda izpratni, nevis sabiedrības pasludinātajiem stereotipiem. Ne jau visiem pozitīvas emocijas asociējas ar romantisku pasēdēšanu pie jūras saulrietā vai uzvaru radošā konkursā. Dažs labs gūst savas pozitīvās sajūtas, piemēram, boksa ringā, sitot savu pretinieku. Pieļauju, ka arī sātanisti jūtas labi savos saietos…