Beidzot visas norādes liecina par to, ka man nepieciešams apgūt pozitīvās domāšanas mākslu. Tie, kas to jau māk, var tālāk nelasīt.
Atzīšos: es nemāku. Iespējams, kāds, kas pazīst manu smaidīgo seju, to neiedomāsies. Ja tā, jā – esmu maldinājusi. Esmu smaidošā perfekcioniste. Negatīva – pareizāk sakot, kritizējoša – domāšana ir mana otra daba. Kritizēju sevi, un kritizēju citus. Un kritizēju apkārt notiekošo.

Vispirms, lai mani nepārprastu – kas pozitīvā domāšana nav:
1) tā nav uzspīlēta jautrība un visvarenība;
2) tā nav melošana nedz sev, nedz citiem;
3) tā nav pašiedvesma – tas ir, to nevar apgūt, apsēžoties lotosa pozā un skaitot mantru: domāju pozitīvi, domāju pozitīvi.

Savelkot kopā vairākas atsauces par pozitīvo domāšanu, nolemju, ka pozitīvu domāšanu varu apgūt, apzināti darot šādas lietas:
– baudīšana
– pateicības izrādīšana
– šeit un tagad būšana
– citu cilvēku labo atsauksmju piefiksēšana un atcerēšanās
– laika atvēlēšana lietām, kas sagādā prieku.

Solos vēlāk šo sarakstu papildināt. Nu ko, uz priekšu – meklēšu veidus, kā ar to apzināti nodarboties, un ziņošu, kā veicies.