Par sevis pieņemšanu. Par bērna pieņemšanu.

Turpinu lasīt “Ēd, lūdzies, mīli”. Esmu tikusi līdz Indijai, un viena nodaļa grāmatā mani patiešām aizkustināja un sasmīdināja. Par pļāpīgo Lisu, kas nolēma atlikušo laiku ašramā (indiešu klosteris) klusēt un kļūt par To Kluso meiteni.

Tik pazīstami. Man ir bijis tieši tāds pats ideāls: kļūt par Klusu, atturīgu meiteni, vērotāju, kas liegi smaidot, klusi glabā savas dvēseles bagātības. Ikreiz, kad esmu apņēmusies par tādu kļūt (vismaz šovakar), es attopos pati sava teikuma vidū, atkal viesību centrā, atkal skaļā balsī uzmetot savu sirdi uz delnas.

Lisai tajā brīdī, kad bija nolēmusi atlikušo laiku ašramā klusēt, pats ašrams nomainīja plānus: viņai uzticēja jaunu darbu – rūpēties par iebraukušajiem svētceļniekiem. Šāds darbs nav savienojams ar klusēšanu, un Lisa bija izcili piemērota kā svētceļnieku namamāte: runātīga, atvērta, pretimnākoša. Tāda, kurai nav bail pieiet klāt un lūgt palīdzību. Kura, šķiet, to vien gaida, lai uzsāktu ar Tevi sarunu. Tāda- atvērta Lisa – ašramam noderēja krietni vairāk, kā klusējošā.

Tas pats vecais stāsts – par sevis pieņemšanu. Akceptējot savu runātīgumu, es varu to likt lietā un izmantot pozitīvās puses. Mēģinot to apkarot, esmu diezgan pārliecināta – kļūst arvien sliktāk. Tas runātīgums iekšā sēž nenovērtēts un laužas ārā pļāpīgumā, nogurdinot līdzcilvēkus un kaitinot pašu. Un – jo vairāk mēģinu apkarot savu runātīgumu, jo vairāk tas izmantos iespējas izpausties uzmācīgā pļāpāšanā.

Ir vesela rinda profesiju, kur runātīgums ir priekšrocība. Pieņemot pašai sevi, es daudz labāk saprotu, kā likt lietā to, kas man dots. Piemēram, runātīgums ir dāvana pasniedzējam. Ja esi novadījis semināru, tad vakarā vairs runāt negribas nemaz. Un vēl vairāk: nākamajā dienā Tu sāc semināru vadīt tā, lai paši dalībnieki izteiktos pēc iespējas vairāk. Pašas pļāpīgums ir apmierināts, un ir prieks paklausīties citos.

Savukārt apkarojot savu runātīgumu, es uzstādu sev nereālu mērķi. Es ignorēju pašas dabu, un neapmierinātība laužas ārā kā bumerangs pļāpīguma lēkmēs, ko pavada aizvien augošāka depresija.

Manuprāt, šī nespēja sevi pieņemt aizsākas bērnībā. Parasti vecāki ir tie, kas savus bērnus grib redzēt savādākus, tas ir, viņuprāt, labākus. Ir īpašību komplekts, kas daudzmaz patīk vairumam pieaugušo, bet dažkārt vecāki no saviem bērniem vēlas pilnīgi pretējas lietas. Sabiedriski aktīvi vecāki bēdājas, ka viņu bērns ir pārāk bikls, kamēr citiem vecākiem viņu atvase šķiet par trokšņainu un skaļu. Tēvs militārists ir satriekts par dēla interesi par baletu, kamēr mūziķe skumst, ka dēls laižas lapās no mūzikas skolas.Ir  īpašības, kas tiek novērtētas pieaugušam cilvēkam, piemēram, spēja pieņemt lēmumus, stingrs mugurkauls, mērķtiecība, kamēr bērnā tās tiek apkarotas, proti, pārāk liela galva, spītība, stūrgalvība.

It kā jau vairums vecāku mūsdienās piekrīt, ka bērnu pienākums nav piepildīt vecāku nepiepildītos sapņus. Mēs it kā saprotam, ka nevar spiest bērnu darīt to, kas viņam nepatīk. Un tomēr – par savu sapņu piepildīšanu bērnos mēs cīnamies daudz rafinētāk – apkarojot bērna dabu un mēģinot pārveidot tās rakstura iezīmes, kas viņam piešķirtas. Ar vissvētākajiem nolūkiem – audzinot par labu cilvēku. Rūpējoties, lai viņam skolā būtu vieglāk. Cenšoties panākt, lai viņš izvēlas tādu profesiju, ar kuru, mūsuprāt, var nodrošināt labu iztiku. Ļoti cēli nolūki. Rezultāts, diemžēl, ir tāds, ka nepietiekoši spītīgs bērns tā arī nespēj sevi realizēt. Vai arī – tā vietā, lai pilnveidotu sevi jomā, kas patīk, viņš ir spiests šķiest enerģiju strīdos un iekšēji pārdzīvot, nav gana labs cilvēks.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s