Jeb – nekā nedarīšanas skaistums. Šobrīd lasu Elizabetes Gilbertes “Ēd, lūdzies, mīli” – tas ir kā runāt ar cilvēku, kuru Tu tik labi pazīsti, kā sevi pašu. Šīrīta saruna bija par amerikāņu kultūras nespēju vienkārši izbaudīt nekā nedarīšanu. Prestatā itāļiem, kas gūst baudu no nekā nedarīšanas.

Bet – tā jau nav amerikāņu kultūras neprasme vien. Es nemāku būt mierā. Atpūta man nozīmē darbības maiņu. Atradīsies gana daudz cilvēku Latvijā, kam ir līdzīgi. Piemēram, parkā uz soliņa šķiet nejēdzīgi pavadīts laiks. Tāpēc cilvēks skrien. Kā nu kurš – kam aerobika, kam kino, kam lielveikals.

Manprāt, pamatā šim nemieram ir vecā, labā pazīstamā vainas apziņa. Tikko es nedaru nekā, es pamanu putekļaino pagulti. Tā man burtiski uzbrūk, kaitina, aug, kļūst aizvien putekļaināka, nostādot mani izvēles priekšā – vai nu tūlīt iztīri, vai nu … lai no tās izbēgtu, dodos vismaz ieblogot…

Mana vecmāmiņa vienmēr ir darbībā. Viņas krusttēvs vispār bija tik čakls un darbīgs, ka ienācis ģimenes leģendās. Cik es viņu bērnībā redzēju, tik- rušinoties savā zemeņu laukā vai stumjot ķerru. Tā neapšaubāmi bija priekšzīme, no kā mācīties, un paraugs, ar ko radiem lepoties.

Neatceros nevienu pozitīvu latvju varoni, kas būtu spējis gūt prieku no nekā nedarīšanas. Tādu paraugu mums nav. Tādi, kas to spēj, literatūrā iegājuši kā bezkaunīgi dīkdieņi, kas labākajā gadījumā, pasakas beigās gūst mācību, saprot savu alošanos un kļūst čakli, izdarīgi darboņi. Vai nosalst, kā sienāzis – muzikants.