Šoreiz par teicamnieces (-ka) sindromu. Tas ir kaut kas tāds, kas traucē dzīvot man, un šķiet – ne tikai man, tāpēc ir vērts par to parunāt. Es to turpmāk dēvēšu par teicamnieces sindromu, jo vienkārši sievietes labāk pazīstu. Bet tas nenozīmē, ka vīriešiem tas nav raksturīgs. To nav viegli atpazīt, jo pirmajā brīdī šķiet – tas ir tik pareizi, labi, un visnotaļ atbalstāmi, ja cilvēks uzstāda sav lielus mērķus un ir paškritisks, ja neizdodas tos pilnībā sasniegt. Tāpēc mēs mudinam sevi un arī savus bērnus sasniegt pēc iespējas vairāk.
Problēma sākas tajā brīdī, kad mērķi ir tik lieli, ka tos nekad neizdodas pilnībā sasniegt. Vienmēr ir kāds mazs melnumiņš, kas nomāc, un rezultātā cilvēks nekad nespēj izbaudīt sasniegtos rezultātus. Klasiskākais variants – tieši tāpēc es to nosaucu par teicamnieces sindromu – tā vietā, lai skolnieks pats un arī vecāki priecātos, ka bērnam ir labas un teicamas sekmes, ir viegls pārmetums, ka sekmes tomēr nav teicamas. Vai pārmetums par saņemto otro vietu sacensībās, jo tā tomēr nav pirmā. Vai skaistais augums nav gana labs, jo ir viens lieks kilograms līdz ideālajam svaram.
Mani aizvien ir interesējis, kāpēc cilvēki (un es pati) nododas destruktīvai rīcībai. Visiem no malas sen šķiet, ka pareizais risinājums ir acīmredzams, bet cilvēks aizvien to apiet un dara lietas, kas pašam kaitē. Teiksim, azarstpēles. Interneta atkarība. Atkarība no cilvēkiem jeb līdzatkarība. Spēlīšu atkarība. Ferma. Darbaholisms. Brendu mānija.
Atklājot sevī teicamnieces sindromu, sapratu, ka atkarība ir tikai veids, kā mazināt iekšējo trauksmi, ko izraisa pašpārmetumi par nesasniegto pilnību. Neattaisnotajām cerībām. Jo tālāk esam no pašu izvirzītajiem mērķiem, jo lielāka trauksme. Un lielāka nepieciešamība aizmirsties.
Dīvaini, vai ne? Ikviens savus bērnus mudina ar vislabākajiem nodomiem, neiedomājoties, ka tieši šie pamudinājumi ir auglīga augsne atkarību attīstībai.
Protams, par aksiomu tiek uzskatīts tas, ka atkarības rada mīlestības deficīts. Un – jā – teicamnieces sindroms ir viena no sevis nemīlēšanas formām.
Grafiti 
Aprakstītais varētu būt “teicamnieces sindroms” vispārākajā pakāpē. Klīniskajā, tā teikt :))) Es gan vairāk esmu saskāries ar nedaudz piezemētāku šī sindroma variantu, kad par mērķi tiek izvirzīts nevis perfekcionisms, bet gan augsta kvalitāte kādā konkrētā vidē. Skolēnam tas, piemēram, ir labākās vidējās atzīmes saņemšana savā klasē, sportistam – uzvara sacensībās utt. Rezultātā ir ļoti konkrēts mērķis un skaidri definēts stāvoklis, kurā var vai nevar izbaudīt apmierinājumu.
Daudzi gudrie ir teikuši: “Uztādiet sev reālus mērķus!” Un, tikai sasniedzot šos reālos mērķus, var pilnībā izgaršot teicamnieka statusu.
Paldies. Man nācās diezgan ilgi padomāt par šo komentāru. Un nosecināju – neredzu atšķirību. Mērķis – labākā vidējā atzīme savā klasē – ir tipiska teicamnieka sindroma izpausme. Šāds mērķis ir reāls tikai vienam no 30 klasesbiedriem, pārējie 29 būs vīlušies.
Sindroma smagums nosaka reakciju vilšanās gadījumā. Viena no spilgtākajām epizodēm, ko atceros no Kronina “Cepurnieka pils”, bija meitene, kas pakārās, jo skolas pēdējos pārbaudes darbos viņa palika otrā. Tikai otrā. Pie tam – uzstādītais mērķis bija pavisam reāls, jo viņa bija viena no labākajām skolniecēm.