Norādes par sabiedrības polarizēšanos virmo sociālajos tīklos: mēs un viņi. Mēs labi zinām, kurai grupai piederām. Kāds no maniem draugiem ir ierakstījis ziņu, kas skaidri aizceļ viņu otrā nometnē – viņos. Mēs paliekam šeit.

Viena no robežšķirtnēm ir vakcinācijas statuss. Ja esi vakcinējies, mēs zinām, kurai nometnei piederi. Ja neesi vakcinējies, arī. Šobrīd pa vidu neviena nav.

Nereti izskan jautājums: kā mēs pēc šī sadzīvosim? Piederība pie dažādām nometnēm noved pie karstiem strīdiem, kas bojā attiecības. Radi vairs nav radi. Draugi vairs nav draugi. Tēvs neapskauj meitu, jo viņa ir vakcinējusies. Citi slēpj faktu, ka vakcinējušies, lai nebojātu attiecības. Māti neaicina ciemos, jo nav vakcinējusies.

Polarizācija ir bīstama. Mans lūgums – neceļam žogus. Ir jāievēro epidemioloģiskie nosacījumi, bet tos var ievērot bez papildus agresijas. Es nešķiroju cilvēkus, bet aicinu ievērot noteikumus.

Daudzi cilvēki, kas izvēlas nevakcinēties, ir dezinformācijas upuri. Dezinformācija ir viņus nobiedējusi vairāk kā kovida iespējamās sekas. Krišana dezinformācijas skavās nozīmē uzticības trūkumu pret tiem, kas iesaka vakcinēties. Bet vai ar agresiju var iegūt uzticību? Nē. Tāpēc, ja gribam kaut ko mainīt, dusmām nav jēgas. Jā, vāja medijpratība, robi izglītībā. Bet vai ar agresiju var kādu izglītot? Nē. Dezinformācija ir spējusi uzrunāt iracionālās bailes cilvēku apziņā. Vai ar agresiju var mazināt bailes? Nē. Nereti tieši dezinformācijas upuri ir īpaši agresīvi, aizstāvot savu taisnību, dusmojoties uz tiem, kas ievēro noteikumus. Neskatoties uz bravūru, pašiem dezinformācijas upuriem ap sirdi nemaz nav viegli, un viņu nedrošība izpaužās dusmās.

Arī vakcinēto dusmas ir saprotamas. Kamēr citas valsts sasniegušas augstus vakcinēšanās rādītājus un sabiedrība var baudīt ierobežojumu atcelšanu, mūsu valsts ir medicīnas aprūpes sistēmas krīzes priekšvakarā. Pie tik augstas saslimstības jauniem ierobežojumiem būs spiesti pakļauties arī vakcinētie. Augošais kovidvilnis apdraud vakcinētos, jo viņi zaudē normālu medicīnisko aprūpi jebkuras citas saslimšanas gadījumā. Vai tas ir taisnīgi? Nē. Vai dusmas kaut ko palīdzēs? Arī nē. Tāpēc neceļam žogus. Ir vienkārši jāpieņem, kā mēs esam tādi, kādi esam. Paši esam veidojuši šo sabiedrību jau trīsdesmit gadus.

Man liekas, mierīga saruna, iedrošinājums, personīgais piemērs var palīdzēt daudz vairāk kā norobežošanās vai agresija. Pārējo izdarīs daba, diemžēl.

P.S. Mans samiernieciskums neattiecas uz politiķiem, kas izmanto antivakcinēšanās kustību sava politiskā kapitāla audzēšanai. Tāpat arī tas neattiecas uz mediķiem, kas neseko medicīnas attīstībai un maldina savus pacientus. Ārstiem jābūt profesionāliem un zinošiem, un politiķiem jārūpējas par tautu.

Mieru mums visiem. Būs smagi.