2020. gads sašūpoja mūsu dzīves pamatus, atnesot globālu pandēmiju. Mainīgā pasaule, neziņa par turpmāko, bažas par pandēmijas izsaukto ekonomisko krīzi, zudušie ienākumi daudziem liek justies ļoti nedroši. Tādos brīžos gribas ietīties siltā segā un pieturēties pie kaut kā droša un pamatīga. Šādu drošības sajūtu dod ģimene. Lai kādas vētras plosās ārā, ja iekšā mājās kuras pavards un mēs esam kopā, pārdzīvosim visu. Cilvēki juku laikos meklē arī vainīgo, un nekas cits tā nevieno, kā kopīgā ienaidnieka atrašana. Šķiet, ja atradīsim vainīgo, spēsim atbrīvoties no ienaidnieka, atgriezīsies miers. 

Nedrošie laiki ir medusmaize veikliem darboņiem. Tā vienmēr ir bijis. Spekulanti, kontrabandisti, tagad arī populisti, kas apelējot pie mūsu pamatvajadzību apmierināšanas, spēj to izmantot sava kapitāla vairošanā. Finansiālā vai politiskā, kā nu kuram. 

Vienmēr esmu brīnījusies, kā kulturālā vācu tauta apreibinājās ar nacismu. Vēsturnieki to saista ar Vācijas nospiešanu uz ceļiem pēc Pirmā pasaules kara un arī “Lielo depresiju”, milzīgo nedrošību par nākotni, kas radīja labu augsni fašisma idejām. Antisemītisms Eiropai nav svešs, gadsimtiem tas bijis un Hitlers to mācēja izmantot sava politiskā kapitāla vairošanai: pie visa vainīgi bija ebreji, kas neļāva vācu tautai zelt. Nevajag domāt, ka koncentrācijas nometnes tautas acīs rādījās kā nāves nometnes – nē, tās bija nepareizo elementu pāraudzināšanas nometnes, “Arbeit macht frei”. Daudzi vācieši pat nenojauta (vai nojauta, bet meloja sev), kas tajās patiesībā notika. Kāpēc to rakstu? Nedomāju, ka vēsture atkārtosies, jo divreiz vienā upē neiekāpsim. Bet nepatīkamas lietas vēl arvien var notikt, ja mēs ignorēsim nevēlamas tendences. Nemaz ne tik senā pagātnē – tādu piemēru ir daudz, un daudz ko mēs uzzinām tikai ilgi pēc notikušā. Piemēram, šausmīgais atklājums Īrijā par zudušajiem Tuamas bērniem klosterī noveda pie nacionāla līmeņa izmeklēšanas, kas nu ir aplēsis, ka laikā no divdesmitā gadsimta divdesmitajiem līdz sešdesmitajiem gadiem 56 tūkstoši vientuļo māšu un 57 tūkstoši viņu bērnu nonākuši klosteru uzturētajās patversmēs, kas it kā sniedza palīdzīgu roku “negodā kritušajām” sievietēm. Patversmes ar varu šķīra bērnus no mātēm un nodeva tos adopcijai. Bērnu mirstība šajās institūcijās bija nenormāli augsta: 15%, un tas viss pareizo tikumu vārdā. Īrijas parlaments nule kā atvainojies mātēm un viņu bērniem: 

“mums bija kropla izpratne par seksualitāti un tuvību, un jaunās mātes, viņu dēli un meitas bija spiestas par to samaksāt ar šausmīgu cenu”. 

Tieši tāpēc nopietni attiecos pret Nacionālās apvienības ierosinātajiem Satversmes grozījumiem, precizējot, kas ir ģimene. Šī pieeja ir gana rafinēta – grozījumu autori nepiemin, ka viņu patiesais mērķis ir viendzimuma ģimeņu diskriminācija, bet to var labi saprast no diskusiju konteksta un Jāņa Iesalnieka uzrunas. Formālais iemesls ir pretošanās Satversmes tiesas spriedumam, bet labi zinām, ka tas ir turpinājums ilgstošajai cīņai par viendzimuma partnerattiecību juridiskā statusa noteikšanu, ko, neskatoties uz vairākiem kolektīvajiem iesniegumiem, Saeima ir noraidījusi.

NA iesniegtie grozījumi paredz aizsargāt ģimenes. Vai Latvijas ģimenes ir apdraudētas? Ja par valsts atbalstāmo ģimeni uzskata laulātus māti un tēvu, un viņu bērnus, tad, spriežot pēc Centrālā statistikas biroja datiem, spoži ģimenēm neklājas:

“Izplatītākais ģimenes tips bija viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6 %), kam seko pāri bez bērniem (22,3 %), savukārt 16,2 % bija precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem. Salīdzinot ar 2011. gadu, būtiski pieaudzis viena vecāka ģimeņu īpatsvars, īpaši vientuļo māšu. Vientuļo ģimeņu pieaugums saistīts ar vairākiem faktoriem – Latvijā ir augstākie šķiršanās rādītāji Eiropas Savienībā (2019. gadā 3,1 šķirta laulība uz 1000 iedzīvotajiem gadā, kur gandrīz pusē gadījumu bija nepilngadīgi bērni), augsta ārpus laulības dzimstība (ap 40 % bērnu ik gadu dzimst ārpus laulības), kā arī augsta emigrācija (vairāk nekā ceturtā daļa no aizbraukušajiem ir vīrieši vecumā 25-44 gadi, no kuriem 1/3 bija precējušies)”.

Kas ir šī apdraudējuma cēlonis?  

Vienkāršas atbildes uz šo jautājumu nav. Procesi sabiedrībā ir ļoti daudzslāņaini, sarežģīti. Zinātnieki tam velta apjomīgus pētījumus. Bet cilvēki meklē vienkāršas atbildes.  

Tieši tāpēc NA priekšlikums ir radis ļoti labu augsni – pie lieliem ārējiem apdraudējumiem un iekšējām neveiksmēm, un nedrošības, ar mērķi pasargāt ģimenes, ir rasts kopīgais ienaidnieks – plašāk ņemot, “neideālās ģimenes”, un, it īpaši, viendzimuma ģimenes. Veidā, kā par šo problēmu runā un argumentē šo grozījumu aizstāvji, var saskatīt gan vēlmi dehumanizēt LGBT piederošos, gan arī padarīt viņus par mūsu ienaidniekiem, jo viņi vēloties atņemt mums dārgāko, kas mums ir — ģimeni. Tiesa, Nacionālā apvienība atsaucas “uz gadu simtiem tuvām un svētām vērtībām”, bet vārds “ģimene” latviešu valodā nemaz nav sens (periodikā tas parādās kopš 19. gadsimta 70. gadiem, bet latvju dainās to neatradīsiet vispār). 

Pretinieka demonizēšana ir iedarbīgs instruments, ko labprāt izmanto naida kūrēji. Pat PSRS rīkojumi par Gulagu nebija tik asiņaini kā faktiskie notikumi šajās nometnēs, kur milzīgas ciešanas nometinātajiem sagādāja nometnes uzraugu pašdarbība un necilvēcīga nevērība. Padarot ieslodzītos par tautas ienaidniekiem, ir daudz vieglāk viņus represēt. Tas pats notika arī hitleriskajā Vācijā – izstumjot noteiktu cilvēku grupu kā nepareizu, neārisku, tautai kaitējošu, mēs viņu ciešanas padarām maznozīmīgas un pāridarījumus — leģitīmus. 

Dehumanizācija ir ļoti svarīga, jo tā ļauj ignorēt cilvēku jūtas. Grozījumu atbalstītāji vēlas glābt to, kas mums ir ļoti svarīgs – ģimeni, tai pašā laikā nebēdājot par to, ka grupai cilvēku to atņem, proti, aizliedzot ģimenēm, kas neatbilst Satversmē ietvertajai definīcijai, saukties par ģimeni un izpelnīties valsts labvēlību un aizsardzību. Satversmes grozījumu aizstāvjiem vārds “ģimene” ir svēts, bet viņi ignorē to, ka arī Kārlim, kas ir homoseksuāls, viņa partneris, ar ko viņš dzīvo kopā, ir viņa ģimene, kas viņam ir tikpat svarīga un svēta. Nereti grozījumu aizstāvji saka, ka starp viņu paziņām ir homoseksuāli cilvēki, kas ir jauki un gaiši, un viņi nevēršas pret viņiem, bet LGBT ideoloģijas bīdītājiem. LGBT ideologi ir ļoti ērts ienaidnieka tēls, kas panāk to, ka homoseksuālu, biseksuālu cilvēki vai transpersonu jūtas un vajadzības mums vairs nav svarīgas. Aicinājumus sapratnei un empātijai izdzēš iedomātais apdraudējums, biedējot ar “politkorektuma” un “pārmērīgas tolerances” draudiem mūsu pamatvērtībām. Līdzīgu paņēmienu izmantoja fašisti – viens no nacistu propogandas stūrakmeņiem bija “slepenie Cionas protokoli” (safabricēts dokuments, kas vēstīja par ebreju nodomiem pārņemt pasauli). Bērnībā atceros nostāstus par bērnu zagļiem, lai izmantotu nevainīgu bērnu asinis rituālos (neskatoties uz publisko nosodījumu holokaustam, PSRS antisemītisms bija izplatīts). Līdzīgi tiek izplatīti stāsti par “juvenīlo justīciju”, kuru mērķis ir ģimenēm atņemt bērnus, lai tos nodotu adopcijai, tostarp, geju ģimenēm.  

Nevajadzētu arī aizmirst viena no grozījumu aizstāvja — deputāta Jāņa Iesalnieka jaunības iedvesmas avotu: Hitlera garadarbu “Mein Kampf”. Protams, labticīgi varam domāt, ka viņš ir izaudzis un tas bijis tikai jaunības dullums, tomēr vēl aizvien viņa retorika un izmantotais vārdu krājums labi atbilst hitleriešu izmantotajiem paņēmieniem, kas radīja ebrejos ienaidnieka tēlu un sludināja “pareizās” vācu ģimenes kā tautas ataudzes priekšnoteikumu. Atgādināšu, ka Iesalnieka kungs nesen nokļuva mediju krustugunīs ar savu tviterkontā pausto atbalstu Polijas “no LGBT brīvajām zonām”, kas sasaucas ar apzīmējumu “Judenfrei”, ko lietoja nacisti, apzīmējot teritorijas, kas bija “atbrīvotas” no ebrejiem, viņus izvedot vai nonāvējot. Tāpat Iesalnieks savā retorikā izmanto nacisma ideoloģijas pamatprincipu “Lebensraum” jeb dzīves telpu.

Vēl pirms trim gadiem Ogres pašvaldība atzina, ka ģimenes ir dažādas, un ierakstīja savos saistošajos noteikumos, ka “ģimene ir laulātie, bērnu un/vai personas, kurām ir kopēji izdevumi un kuras mitinās vienā mājoklī”. Valmieras Dome pirms gada norādīja, ka “ģimene (persona) – atsevišķi dzīvojoša persona vai personu grupa, kuru saista radniecība vai citas personiskas attiecības, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī un tā uzturēšanu veic kopīgi”. 

Kas ir mainījies pa šo gadu? Vai ģimenes ir vairāk apdraudētas? Nē, plosās pandēmija, un Jānis Iesalnieks ar domubiedriem (Raivi Dzintaru, Ritvaru Jansonu, Rihardu Kolu un Ilzi Indriksoni) rok savu politisko āderi, pretojoties Satversmes tiesas spriedumam. Vai viņi ir zinoši teorētiķi, vai attapīgi praktiķi, šajā gadījumā nav svarīgi.

Lūdzu, neļausimies iekrist Iesalnieka naida kuršanas valgos. Bet ieklausīsimies: nedrošības diskurss ir iedarbīgs, un lai to novērstu, ir svarīgi saprast, kas izraisa nedrošību un bažas cilvēkos, un kā to mazināt.

Paldies Aija Kažokai par sarunām un Tomam Zariņam par komentāriem, kas palīdzēja ieraksta tapšanā. 

Par nedrošības diskursu vērts izlasīt M.Kaprāna rakstu “Tradicionālisms un nedrošības valoda Latvijas publiskajā telpā”