Ar ne pārāk izdevušos uzrunu vēlējos sākt diskusiju par zinātniskiem pierādījumiem un piesardzības principu (un tāpēc to izdzēsu). Iemesls, kāpēc mani tas interesē, ir diskusijas ap pašreizējo suņu salimšanu.
*Piesardzības princips (Vides aizsardzības likums, 3.pants):
ir pieļaujams ierobežot vai aizliegt darbību vai pasākumu, kurš var ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, bet kura ietekme nav pietiekami izvērtēta vai zinātniski pierādīta, ja aizliegums ir samērīgs līdzeklis, lai nodrošinātu vides vai cilvēku veselības aizsardzību.
Gan diskusijā par glifosātu, gan bitēm kaitīgajiem neonikotinoīdiem, gan hormonālo sistēmu graujošām vielām, un pat Dogo, sabiedrības viedokli, manuprāt, vairāk šķeļ nevis zināšanas un pierādījumi par šo vielu vai produktu ietekmi, bet gan vērtību sistēma, saskaroties ar zinātniski nepilnīgi izpētītu fenomenu. Proti, rīkoties riska novēršanai vai pagaidīt, kamēr viss skaidri pierādīts.
Mani iedvesmoja Ksenijas uzsāktā diskusija par BIOR direktora paziņojumu Dogo lietā. Tāpēc nolēmu uzsākt par to diskusiju, un pajautāt Ksenijai un citiem zinātnes mīļiem, kā jūs rīkotos gadījumā, ko tagad aprakstīšu. Starp citu, gadījums ir reāls. Tā ir noticis.
Ārsta Šmita pacientes grūtniecība beidzās ar spontāno abortu. Tā gadās. Pēc nedēļas bija vēl viena paciente ar spontāno abortu. Pēc mēneša cita paciente piedzīvoja priekšlaicīgas dzemdības un dzemdēja mirušu bērnu, kam vēlāk pataloganatoms atklāja ļoti netipiskus aknu bojājumus.
Par šo gadījumu ārsts Šmits pastāstīja savam kolēģim Braunam ārstu konferencē, kura praksē, izrādās, nesen bija piedzimis bērns ar ļoti līdzīgiem (netipiskiem) aknu bojājumiem. Abi ārsti nolēma salīdzināt abu pacienšu medicīniskās vēstures, un atklāja, ka abas pacientes vienoja viņu vecums, profesija un izrakstītās zāles vomicīns, kas samazināja grūtniecības nelabumu. Zāles pirms diviem gadiem bija apstiprinātas Zāļu aģentūrā, un tās bija paredzētas grūtniecības nelabuma mazināšanai. Ārsts Šmits pārbaudīja savu pacienšu vēstures un atklāja, ka vēl piecām pacientēm viņš šīs zāles bija izrakstījis, un vienai pacientei, kam šīs zāles bija izrakstītas, grūtniecība beidzās ar spontāno abortu. Sazinoties ar ārstu Braunu, viņa kolēģis arī atklāja, ka divām pacientēm, kam bija izrakstītas šīs zāles, bija spontānais aborts. Ārsti izpētīja zinātnisko literatūru, un neatrada nevienu ziņojumu par šādu zāļu ietekmi.
Jautājums: kā ārstiem rīkoties?
Grafiti 
Publiskot savu atklājumu un gadiem tiesāties ar zāļu firmu. Riskēt ar darbu klīnikā un pat ar personīgo īpašumu. Vai arī pieteikties veikt ilgstošu pētījumu ar nenoteiktu rezultātu un saņemt regulārus grantus no zāļu firmas. Grūta izvēle?
Tāpēc valstī ir speciāli dienesti, kas šādas problēmas risina. Tur strādā labi apmaksāti un izglītoti savas jomas profesionāļi, bet viņiem nav jābaidās no Big Pharma atriebības, jo viņus sargā valsts.
Tā nav utopija. Es te uzrakstīju tikai to, kas mums jau sen ir likumos noteikts. Jautājumu “WTF, bet kāpēc tad tas nestrādā?” mums ir jāuzdod katram pašam sev brīdī, kad mēs (ne)ejam vēlēt.
Ar zālēm šajā gadījumā ir vienkāršāk – aizpildi paziņojuma formu par nevēlamām blaknēm, aizsūti atbildīgai instancei un lieta tiks virzīta uz priekšu (es ceru). Vai arī sazinies ar cietiem kolēģiem, savāc vairāk informācijas un iesniedziet tādu pašu pieteikumu no profesionālas organizācijas puses. Ar bitēm un suņiem vienmēr viss ir sarežģitāk, jo redz ne velti arī tavā pieminētajā likuma pantā par dzīvniekiem nav nekas teikts.
Ir jau citi likumi, kas šo principu ievēro – Dzīvnieku barības aprites likumā ir 26. pants, kas saka: 26.pants. Uzņēmuma darbību bez iepriekšēja brīdinājuma drīkst apturēt, pieņemot rakstveida lēmumu, ja barības apriti reglamentējošos normatīvajos aktos minēto prasību pārkāpumu dēļ barībā var nonākt aizliegtas vai neatļautas vielas, slimību izraisītāji vai rodas draudi cilvēku un dzīvnieku veselībai vai dzīvībai.
Marina jau visu pateica. Vienīgais, ko ārsts šādā situācijā var darīt, ir aizpildīt veidlapu par aizdomām par zāļu blaknēm un nosūtīt to zāļu uzraudzības iestādei, kas attiecīgi izvērtēs visus iesniegtos notikumus un pieņems lēmumu, vai ir vai nav pamats apturēt zāļu reģistrāciju.
Ja valsts iestāde pateiks, ka šie spontānā aborta gadījumi nešķiet saistīti ar zālēm, tad ārstam nebūs tiesības publiski paziņot par šo zāļu kaitīgumu, jo viņam tam nebūs nekādu pierādījumu. Tā var būt tikai nejauša sakritība vai kādi citi cēloņi.
Skan ļoti labi, birokrātiski pareizi. Ko darīt ārstam, ja grūtniece ir viņa meita vai sieva? Vai ārste ir sieviete, un grūtniece? Un šeit, manuprāt, ilgtermiņā būtiskākais ir valsts iestāžu spēja reaģēt pietiekoši ātri un radīt cilvēkos pārliecību, ka riski tiek kontrolēti. Tas ir, ārsta rīcība lielā mērā būs atkarīga ne tikai no priekšrakstiem, bet arī uzticības savas valsts iestādēm, kā arī – empātijas pret pacientiem.
Pirmais, ko ārstam vajag darīt no ētikas viedokļa, ir neārstēt savus radiniekus, jo emocijas neļaus pieņemt vislabāko lēmumu.
Piekrītu, ka ir jārada pārliecība, ka riski tiek kontrolēti, un šo pārliecību vislabāk var radīt faktiskais darbs risku kontrolēšanā un šī darba izskaidrošana, kas arī ir zāļu uzraudzības iestādes uzdevums. Emocionāla rīcība var tikai nodarīt vēl lielāku ļaunumu. Labs piemērs ir nepamatotas baumas par vakcīnu kaitīgumu.