Tviterī sapriecājos, ka manas mājas pažobelē ieligzdojis baložveidīgais, bet dabas zinātājs Vilnis Skuja šaubījās par manām sugu atpazīšanas spējām. Apsolīju nosūtīt bildes. Kas tad tur sarežģīts  – nofotogrāfēt balodi, kas mīt manā pagalmā, vai ne? It īpaši, ja man ir lieliska kamera!

Atskaitot vienu šķērslīti. Manā pagalmā šie grozās tikai no rīta (kad man jāsāk strādāt, bubina un nodarbojas ar mīlas rotaļām). Vakarpusē nozūd. Tad nu sagaidu rītu, pamanu putnu pagalmā, paķeru fotoaparātu un fotogrāfēju.

Ups. Sanāca miglaini – zars patraucēja!

Mēģinu vēlreiz. Tagad jāsanāk! Bet šis saceļas spārnos un dodas pie savas dāmas.

Nav īstā diena man.

Otrā rītā esmu jau gudrāka, bet ko tas līdz, ja balodis ir sabozies un nemaz nevēlas man atrādīties visā krāšņumā?

Un, kad beidzot esmu sameklējusi lenķi, no kura viņš labāk redzams, no baloža palicis viens trīsošs zars.

Nu, tātad, no baloža fotosesijas kas nu sanāca, tas sanāca. Ceru, Vilnis spēs atpazīt balto plankumu aiz baloža auss un pateikt, kas tad īsti mūsu mājas pažobelē ligzdo. Un vai baložu pāris pārcietīs piknikus dārzā?

Ar katru manu mēģinājumu noķert balodi pieauga mana cieņa pret dabas fotogrāfiem. Nereti, kad redzam meistaru darbus, nenovērtējam milzīgo ieguldījumu rezultāta sasniegšanai. Ir vēl trakāk – uzvedības psihologi vēsta: kad meistars sasniedzis tādu meistarību, ka, no malas raugoties, šķiet viegli, klienti nereti par šo vieglumu nav gatavi maksāt, jo nenovērtē milzīgo ieguldījumu meistarības attīstībai.

Ikviena Ēzopa fabula beidzas ar morāli. Šī mazā fotostāstiņa  morāle: meistars pelna cieņu. Un, it īpaši, dabas fotogrāfi, kas spēj noķert savvaļas dzīvniekus dabā.

P.S. Vilnis tomēr atpazina: tas ir lauku balodis.