Zvans no pagātnes

Kādu dienu iezvanījās telefons. Būdama pie stūres, nolēmu neatbildēt. Zvanītāja bija A., par kuru nebiju dzirdējusi gadus piecus.

Bija laiks, kad bērni bija mazi un es ganījos Cālī.lv. Reiz saņēmu vēstuli no man nepazīstamas A. Viņa domājot, ka es ļoti daudz zinot par Sievietēm, kas mīl par daudz, un varot viņai palīdzēt. Jā, es patiešām biju daudz lasījusi par Sievietēm, kas mīl par daudz. Es vēlējos viņas saprast, bet nesapratu.

Manā bērnībā mums kaimiņos dzīvoja attāli radi. Kaimiņiene bija sveštautiete, simpātiska, apaļīga sieviete. Viņai tajos laikos bija ļoti ievērojams darbs – gan pelnīja labi, gan varēja dabūt visa veida delikateses, ar kurām viņa dažreiz padalījās ar mums. Viņas vīrs bija krietni vecāks, nestrādāja, dzēra, un dažreiz viņi škandalējās. Tomēr viņa nopirka viņam mašīnu, un turpmāk pestīja ārā no nepatikšanām, kurās viņš, dzērumā braucot, bija iekūlies. Mums bija āra tualete, un kādu rītu es tur atradu savu kaimiņieni. Naktī kaimiņš bija ālējies, uzsitis viņai zilu aci, viņa no mājām aizbēgusi un pārgulējusi mūsu tualetē. Tagad pamodusies, viņa, vīstoties savā halātiņā, devās tālāk, brienot pa rasu, man par pārsteigumu, pretējā virzienā no mājām.

Vēlāk gan izdzirdēju viņas balsi kaimiņu pagalmā, viņa bija atgriezusies un viss ritēja ierastajās sliedēs, it kā nekas nebūtu bijis.

Viņa bija viens no maniem lielajiem jautājumiem – kāpēc skaista, jauna, karjerā veiksmīga sieviete palika kopā ar varmācīgu vīrieti, kuru turklāt arī uzturēja?

Cālī.lv atradu arī savas kaimiņienes mūsdienu līdzinieces, kas ik pa brīdim atklājās ar savu bēdu stāstu “es viņu mīlu, viņš man dara pāri, ko man darīt”? Biju atklājusi interneta dzīlēs “spertu” elektronisku versiju lieliskai grāmatai “Sievietēm, kas mīl par daudz”, un ik pa brīdim kādai no bēdu stāstu autorēm nosūtīju saiti uz to.

Tad arī saņēmu A. vēstuli. Viņa gribot palīdzēt sev un citām sievietēm, kas mīl par daudz. Es ierosināju izveidot slēgto forumu, tādu kā pašpalīdzības grupu sievietēm. A. ideja patika, un es sazinājos ar Cāļa.lv saimnieci Agnesi. Līdz šim slēgtie forumi bija Cāļa paša vajadzībām, bet Agnese arī esot domājusi par slēgtajiem forumiem apmeklētājiem. Saprotot mūsu vajadzību, apsolīja tādu izveidot nekavējoties. Tā mēs tikām pie pirmā slēgtā foruma. Grupas darbība nepalika arī bez incidentiem – kāds no dalībnieču dzīvesbiedriem bija izsekojis paroles, atklājis slēgto forumu, maskējoties tajā iekļuvis un izsekojis sarunas, tāpēc turpmāk grupa kļuva vēl uzmanīgāka, kuru uzlūgt pievienoties.

Lēnām meiteņu sarunas pārauga vēlmē tikties klātienē, un A. atrada psiholoģi, kas bija gatava vadīt grupas tikšanās. Uz pirmo es arī atnācu. A. izrādās, bija tieva un sīksta, zemos džinsos, kas atsedza slaidu, baltu vidukli un nabu, un vizuļojošā jaciņā. Vēl mani atmiņā iekrita B – simpātiska sieviete ar iebiedētas stirnas tramīgumu, ģērbusies neizteiksmīgā ķīniešu strādnieces uzvalkā. Viņas vīrs viņu nepārtraukti pazemojot, bet pati baidās, vai spēs uzturēt sevi un savus bērnus, jo viņai neesot darba pieredzes – vīrs negribot un neļaujot viņai strādāt.

Tie dzīves stāsti bija dažādi. Tomēr bija pāris lietas, kas vienoja:

viņas bija mazu bērnu mammas, un šķiršanās gadījumā baidījās, vai spēs pavilkt savas un savu bērnu vajadzības. Diemžēl tiesu prakse ir tāda, ka šķiršanās gadījumā bērni paliek pie mātes, bet tēvam tiesa piespriež maksāt minimālos vai mazliet virs minimālajiem uzturlīdzekļiem. Latvijā tiesas, spriežot par uzturlīdzekļu lielumu, arī neņem vērā to, ka bērnkopības laikā sievietes atpaliek savā karjerā  (tātad, zaudē arī finansiāli; neskaitot nemaz to, ka sievietēm par to pašu darbu kā vīrietim maksā piektdaļu mazāk). Bija arī fiziski vardarbīgi vīrieši (Latvijā tikai 27% sieviešu pēc smagas vardarbības pārtrauc attiecības). Sievietes baidījās, ka viņu “nepaklausības” gadījumā vardarbība pieaugs spēkā, un viņas arī tika šantažētas. Emocionāli vardarbīgu vīriešu dzīvesbiedres baiļojās, kurā brīdī vardarbība pāraugs fiziskā vardarbībā. Vēl dažas, neskatoties uz nelaimīgajām attiecībām, bažījās, ko pasaule par viņām padomās, jo nespēja noturēt savas ģimenes pavardu.

Psiholoģe bija gatava vadīt pašpalīdzības grupu. Viņa atzina, ka individuālas konsultācijas ir iedarbīgas, bet pašpalīdzības grupa katrai tās dalībniecei izmaksā krietni lētāk – līdz ar to ir krietni pieejamāka.

Un tā grupa sāka darboties arī klātienē, bet es zaudēju saikni ar Sievietēm, kas mīl par daudz, jo viss ritēja savu ceļu, un man tur nebija vajadzības piedalīties. Varbūt mazā meitene manās sirdī nomierinājās, un ieguva kādu atbildi bezpalīdzīgajam skatam, kad kaimiņiene rīta agrumā smagi brida kaut kur prom, prom no viņas pašas mājām.

Kad piezvanīju A. atbildot uz viņas telefona zvanu, izrādījās, viņa bija man zvanījusi kļūdas pēc, sajaukusi telefona Nr. Apjautājos, kā viņai klājas, un kā grupai? Izrādās, grupa pārtraukusi darboties, jo tās dalībnieces, kas piedalījās ar vislielāko vēlmi pārmaiņām, arī bija veiksmīgi tikušas pāri savas dzīves sarežģījumiem. Arī pati A. Es pasmaidīju. Jutos lieliski. Lai gan mana loma bija pavisam niecīga, priecājos. Cik neparasti, A. lūdza manu palīdzību, bet izrādījās, viņai vajadzēja pavisam nedaudz, tikai manu iedrošinājumu.

Mans stāsts nav tikai par mazo meiteni manās krūtīs, kas pārdzīvo par savas kaimiņienes bezpalīdzību. Tas ir par sieviešu solidaritāti. Ja nu jūs vēlaties svinēt 8. martu un tādēļ tērēties, tad, lūdzu, veltiet tēriņiem paredzēto naudu Martai vai Papardes ziedam, vai kādai citai organizācijai, kas palīdz sievietēm – gan līdzīgās, gan daudz smagākās situācijās.

Purenes

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s