Šīs atmiņas pierakstīju pirms kāda laika, ilgi vilcinājos, pirms publicēt. Bet šobrīd, diskusijās par bēgļiem, atcerējos, ka arī es esmu nelegāli pārkāpusi robežas. Un man bija ļoti nopietni iemesli to darīt.

Stāsts ir par mani un kādu ceļojumu pirms divdesmit gadiem.

Daudzas atmiņas ir pabalējušas, bet dažas epizodes ir ļoti spilgtas. Atceros cilvēku, kuru redzēju piecas minūtes, bet neatceros ceļabiedrus, ar ko braucu divas dienas. Neatceros pat autobusa šoferu vārdus. Netaisnīgi, ka neatceros, jo labdarus vajadzētu atcerēties. Bet es atceros to trešo. Rakstot šīs atmiņas, iedomājos, cik daudzas lietas ir mainījušās un toreiz pašsaprotamas lietas (par kurām nedomāju, bet uztvēru) šobrīd prasās skaidrojamas.

Toreiz, deviņdesmit ceturtajā gadā, vienu gadu studēju kādā Vācijas universitātē. Vasaras brīvlaiku pavadīju mājās un septembrī atgriezos Vācijā uz rudens semestri. Lidmašīnas bija dārgas, vilcieni lēni, mazliet ātrāki bija pirmie starptautiskie autobusi – mazi mikrobusiņi, kas vizināja savus pārdesmit pasažierus pāris reizes nedēļā. Brauciens uz Vāciju veda caur Lazdiņiem – pārejas punktu no toreizējās PSRS teritorijas uz Poliju. Lai gan PSRS bija likvidējusies, tās tradīcijas tur bija labi saglabājušās – tie, kas šķērsoja robežu, jutās kā absolūtas niecības, atkarīgas no robežsargu labvēlības. Pirms Lietuvas robežas bija pāris kilometru gara “pirmsrobežas” zona, plašā ap kilometru garā teritorijā, kur bija tikai dubļi. Mašīnas, kas izturēja pārbaudi pirmajā “pirmsrobežas” kontrolpunktā, devās tālāk ar saviem pasažieriem un stundām dirnēja dubļu zonā, gaidot savu kārtu pieejai pie īstā robežpunkta. Tu nekad nevarēji paredzēt, cik ilgi vilksies pārbaude un cik ātri tiksi cauri robežpunktam. Tu nekad nevarēji zināt, vai robežsargs neizdomās Tevi patirpināt un piesieties.

Izbraucām no Rīgas sestdien no rīta, pusdienlaikā jau bijām starprobežā, lai sāktu nīkšanu. Nīkām, nīkām, nīkām. Ja ļoti vajadzēja, varēja aiziet uz smirdošu tualeti ar piedirstu caurumu grīdā. Noskatījos, kā vienā no autobusiem iekāpa robežsargs un šoferis viņam skaitīja naudu, bet robežsargs ar lampiņu pārbaudīja, vai zaļās naudaszīmes ir īstas.

Pienāca mūsu kārta iebraukt pārbaudes zonā. Katrs pasažieris kāpa ārā no autobusa un ar savu pasi devās pie robežpunktu – garenu, padrūmu vienstāva ēku, kur padrūmā gaitenī pasi iedeva robežsargam pa viņa kabīnītes lodziņu. Ievēroju, ka daļa pasažieru savas pases, pirms deva pārbaudīt, aptina ap alus bundžiņu. Skārdeņu alus toreiz bija viens no kapitālisma priekpilnās dzīves pierādījumiem postpadomju teritorijā.

Man vēl aizvien bija padomju ārzemju pase, jo pasu nomaiņa notika tieši tad, kad biju Vācijā, un arī Latvijā brīvlaikā biju pārāk īsu laiku, lai to nomainītu. Bet atbildīgā iestāde man apgalvoja, ka pase vēl aizvien ir derīga un varu droši braukt. Man ļoti, ļoti patika pases bilde – simpātiska vidusskolniece pusgariem, lokainiem matiem, uzrautu deguntiņu un lielām acīm. Smukāka nekā es studenta kārtā – “trimdā” biju mazliet apvēlusies, bezformīgās džinsu biksēs un jakā, ceļojumā izmocītiem matiem.

Sieviete kabīnītē paņēma manu pasi. Tas bija nervozitātes pilns brīdis. Vai piesiesies, vai nē? Sieviete papētīja pasi, piecēlās kājās, pameta kabīni un aizsteidzās pa tumšo, čīkstošo gaiteni. Pēc kāda brīža atgriezās un teica, ka mani vēlas redzēt maiņas priekšnieks.

Maiņas priekšniekam, salīdzinot ar tumšo gaiteni, bija gaišs kabinets, tur bija pat logs. Viņu es patiešām atceros labi. Viņš sēdēja pie papīriem nokrauta galda- jauns vīrietis ap gadiem 30, zaļganā formas tērmā. Varētu pat teikt –izskatīgs un stalts, ar nelielu tendenci uz aptaukošanos, apaļu seju, gaišiem, īsiem matiem, bet kuplu poniju pāri pierei. Tā izskatās ļoti daudzi lietuviešu vīrieši, tomēr šo vienu es atceros ļoti labi.

Sieviete iečukstēja priekšniekam ausī un izgāja. Mēs palikām divatā. Viņš līdzjūtīgi paskatījās un mani un teica, ka ar manu pasi ir problēmas un man būs jābrauc atpakaļ un Latviju. Viņš manu pasi nogādāšot atpakaļ uz iebraukšanas posteni, man tur jāaiziet pašai kājām cauri dubļainajai “pirmsrobežas” joslai, tad dabūšu pasi un varēšu braukt atpakaļ uz Latviju. Bet – viņš varot arī dot man iespēju ceļot tālāk, ja vien es būšu laba pret viņu un seksuāli apmierināšu.

Sašutums un izbrīns atspoguļojās manā sejā. Priekšnieks pajautāja, vai es esmu nevainīga. Klusējot pamāju ar galvu un cerēju izkļūt no situācijas.

“Tad”, viņš mani iedrošināja, “tu to vari izdarīt ar muti”.

“Man ir nauda”, es teicu “ņemiet to”.

Tā bija mana mēneša iztika Vācijā, iekrāta gadījuma darbos. Robežsarga sejā pazuda laipnīgums: “man nevajag tavu naudu, paturi”.

“Es padomāšu”, teicu un izgāju no kabineta. “Es padomāšu” ir lieliska atbilde, ko bieži izmantoju, jo tā dod laiku. Gaitenis šķita vēl tumšāks, smacējošs. Tajā brīdī ceļojumam pazuda laika dimensija – es nezinu, cik ilgi vilkās kurš notikums. Ar muguru atspiedos pret sienu un drūmi apcerēju savas izredzes – atsakoties no robežsarga piedāvājuma, man pievakarē kājām bija jāšķērso pirmsrobežas joslas dubļi. Uz starptautiskajiem autobusiem biļetes bija jāpērk mēnešiem iepriekš un tie kursēja divreiz nedēļā. Kā es tikšu mājās? Ko es darīšu naktī? Mobilo nebija. Kur es mazā miestiņā sameklēšu kādu, lai piezvanītu uz mājām? Daudzas lietas es nemaz nepārdomāju, bet izjutu. Piemēram, neiespējamību sazvanīt mājas. Padomju laikos mazos miestos tālsarunas bija jāpiesaka un jāapmaksā iepriekš centrālē, un tad norunātajā laikā operatore zvanīja un savienoja. Kāpēc lai šeit, pierobežā, tas būtu mainījies?

Vārdu sakot, manas izredzes bija – labprātīga izvarošana kabinetā, vai kļūt kādam par upuri, vienai pašai mazapdzīvotā vietā krēslā klumpurējot uz mājām pārsimt kilometru attālumā.

Mani no pārdomām iztraucēja autobusa šoferis. Mana sejas izteiksme mani nodeva, jo viņš vaicāja – “vai Tev prasīja kukuli?”

“Jā”, es teicu sev neierasti piesmakušā balsī “graudā”. Izgājām ārā no robežpunkta.

Šoferis vaicāja: “Vai Tu vari kādam pievanīt, kas ir ar Tavu pasi?”.

“Nezinu, sestdienas vakars, un nevienu nezinu, kas man varētu palīdzēt. Varbūt meklēt kādu priekšnieku šeit?” prātoju.

Šoferis nepiekrita – mana saruna ar pretīgo robežsargu bija tête-à-tête. Es neko nepierādīšu. Un mēs vēl aizvien bijām padomju cilvēki, un pret mums bija sistēma, kur mēs esam tikai mazas, bezspēcīgas vabolītes kā Kafkas romānos. Vienmēr var atrast, kāpēc piesieties. Padomju likumi visai bieži bija gana vispārīgi un neskaidri neskaidri, lai katrs varētu interpretēt, kā grib. Tādos brīžos varai ir absolūtā taisnība, jo Tu neesi nekas.

• “Man laikam jāiet uz autobusu paņemt mantas?”, prasīju.
• “Pagaidi šeit”, šoferis aizgāja.

Nezinu, cik es ilgi stāvēju. Kā jau teicu, laika tecējuma vairs nebija, bija tikai notikumu virkne. Es ienīdu robežsargu. Vairākus gadus pēc tam ikviens lietuviešu vīrietis man uzdzina šermuļus. Mani lieliskie lietuviešu kolēģi, ar kuriem kopā vēlāk strādāju, neko nenojauta par manām izjūtām, bet kopā ar viņiem es iemācījos aizmirst to vienu pretīgo seju un pierast, ka smaidīgi lietuviešu vīrieši nav drauds. Tās bija absolūti iracionālas un ļoti spēcīgas sajūtas.

Šoferis atgriezās un teica, ka jāiet uz autobusu. Sekoju viņam, lai paņemtu mantas un domātu, ko darīt tālāk. Kad piegājām pie autobusa, viņš teica, lai kāpju iekšā un noguļos zem krēsliem. “Tu brauksi tālāk ar mums”.

Es nogūlos zem krēsliem. Iekāpa pārējie braucēji. Šoferis kaut ko (nedzirdēju) paskaidroja…, un “tāpēc mani tālāk vedīs slēpjot”. Neviens neko neiebilda. Es gulēju zem krēsla. Manis dēļ riskēja visi. Abi šoferi – ar savu biznesu, jo viņi varēja iekļūt melnajos sarakstos. Pasažieri – ar braucienu, jo, robežsargiem atklājot mani, viņi visi kļūtu robežsargu acīs par līdzzinātājiem un ceļojums tiktu pārtraukts. Vai visi maksātu kolektīvās “nodevas”. Neviens neko neprasīja un neko neteica. Es vēl aizvien par to brīnos. Vai jūs viņu vietā piekristu?

Veiksmīgā kārtā vēl vienam pasažierim bija problēmas ar pasi, tāpēc kā pēdējais autobusā iekāpa kāds robežzsargs, lai aizbrauktu līdz poļu pusei un izskaidrotos. Otrs pasažieris, atšķirībā no manis, bija baltais cilvēks – ārzemju latvietis, Vācijas pilsonis. Pa ceļam autobusu apstādināja poļu kontroles postenis, bet, ieraugot savu kolēģi, deva zīmi, ka varam braukt tālāk. Mūs nepārbaudīja, un no autobusa izkāpa lietuviešu robežsargs. Pirmajai robežai es biju tikusi pāri. Arī ar ārzemju latvieti viss bija kārtībā.

Manas atmiņas par braucienu cauri Polijai ir izplēnējušas pilnībā. Atceros poļu – vācu robežu, kam bija jātiek pāri. Ja pirmā robeža bija kā haosa karuselis, tad otrā – Argo. Bija Benam Aflekam tāda filma. Šoferis pie robežas apstādināja autobusu un parādīja mazu nojumi tālumā “Tev jāiet uz turieni, un gaidi mūs”. Es gāju. Es apstājos sarunātajā vietā un skatījos atpakaļ uz robežas pārejas punktu. Es redzēju, kā pārbauda autobusu.

Redzēju, kā no otras puses tuvojas vācu robežsargs. Izmisīgi skatījos uz autobusu, bet robežsargs nāca arvien tuvāk: “Ko tu šeit dari”?

Es teicu: “Gaidu autobusu”.

“Kā tu šeit nokļuvi” – robežsargs jautāja.

Es: “Ar autobusu”.

Robežsargs: “Kur ir autobuss?”

Es: “Aizbrauca”

Robežsargs: “Uz kurieni?”

Es: “Nezinu. Teica, lai šeit gaidu”.

Robežsargs: “Parādi dokumentus”

Es: “Man nav. Tie ir autobusā”.

Robežsargs: “Bez dokumentiem šeit atrasties nedrīkst. Ej atpakaļ uz to zonu” un robežsargs parādīja tālumā. Atpakaļ uz Poliju.

Es pagriezos un gāju. Par laimi, manā ceļā pamanījās iekļūt necila kantaina celtne – pierobežas tualete. Iespruku tajā, mazliet sēdēju kabīnītē. Kad iznācu, mans mīļais, mans labais baltais, mazais autobuss gaidīja norunātajā vietā, bet robežsargs bija pazudis. Iekāpu autobusā. Sākām braukt, un jo tālāk mēs braucām, jo vairāk es aptvēru – es esmu pāri. Mēs esam Vācijā. Mani vairs nekas neapdraud.

Šo epizodi atcerējos, kad skatījos Bena Alfeka “Argo” par sešu amerikāņu diplomātu glābšanu no nemierīgās Irānas. Afleka filma bija ārkārtīgi precīza manās izjūtās. Tu ļaujies notiekošajam ar vienu izdzīvošanas noteikumu – Tava seja ir mierīga, it kā nebūtu par ko satraukties. Tavā sejā spriedzes nav. Tu esi absolūti mierīgs. Tu mierīgi atbildi uz jautājumiem. Bet, kad esi pāri, Tu sašļūc kā sacaurumots balons, un saproti, cik daudz Tev tas prasījis. Spriedze patiesībā ir bijusi mežonīga. Bet tajā brīdī Tu nejūti neko.

Man nepatīk melot. Kopš šī ceļojuma zinu to, ka brīdī, kad jāglābj sava āda, es varu melot, acis nepamirkšķinot. Lai gan – robežsargam es nemaz nemeloju. Es godīgi, mazliet pastulbi atbildēju uz viņa jautājumiem.

Kad atgriezos Vācijā, sazvanījos ar Latvijas vēstniecību. Pastāstīju par problēmām uz robežas. Vēstniecības darbiniece lūdza atsūtīt manu paskaidrojumu pagaidu pases iegūšanai. Vēlāk, atceļā, neviens nekomentēja manu pagaidu pasi. Tai nebija nekādas vainas.

Kā izrādās, arī īstajai nebija nekādas vainas: Latvijas atbildīgā iestāde vēlreiz apstiprināja, ka tā ir derīga. Es ar to jau vairākas reizes biju šķērsojusi robežas. Mans tēvs, izmantojot savu pazīšanos, meklēja manas pases “pēdas” uz Lietuvas robežas. Tādu nebija. Es nekad nebiju šķērsojusi Lietuvas robežu.

Pēc nedēļas, kad abi šoferi atkal atveda pasažierus uz manu pilsētu, nopirku pudeli vīna un aizgāju ciemos uz viņu viesnīciņu. Mēs visi trīs jutāmies ārkārtīgi neērti: kas gan bija pudele vīna pret to, ko viņi bija izdarījuši manā labā, riskējot ar savu uzņēmumu? Mēs nerunājām, kāpēc viņi mani glāba. Dažreiz es par to domāju. Varbūt tas bija pirmatnējs goda kodekss, ka vīriešiem jāsargā savas cilts sievietes? Vai arī – varbūt viņi paši bija nesen precējušies, un viņi domāja– ja nu manā vietā būtu viņu sievas? Varbūt tas bija viņu biznesa pamatprincips – nepamest pasažieri nepatikšanās? Es nezinu. Es biju pieņēmusi domu, ka iešu kājām uz mājām. Es viņiem nelūdzu mani glābt. Viņi man nelūdza pateicību. Bet viņi mani izglāba. Viņi bija mani varoņi.

Bet šīs notikums man deva kaut ko ļoti svarīgu – pat visbezcerīgākajā strupceļā Tev pēkšņi var pavērties durvis, kas sola Tev elegantu, cilvēka cienīgu izeju. Ja vien – Tu nepakļaujies strupceļa noteikumiem.