Kurš bija tas #DzSv Grinčs?

Bērni nav miniatūri pieaugušie

Mazliet nozagta svētku sajūta. Dažam vairāk, citam mazāk. Kurš bija Grinčs, kas to nozaga? Vieni vaino organizatorus, citi Izglītības un zinātnes ministri, vēl vaino vārgos bērnus, neizdarīgos vecākus, kas bērniem neiemāca pareizi ēst un izturēt fizisko slodzi … kurš īsti bija ļaunais Grinčs, kas gribēja nozagt mums svētkus ?

Visi priecājās par svēktiem, viss bija labi, vien kāds purpināja par Ziemeļkorejas disciplīnu deju laukumā. Panika sākās sestdien vakarā Dziesmu koncerta ģenerālmēģinājumā, kad vairāki bērni zaudēja samaņu, vēlāk jau tviteris pulsēja, jo, acīmredzot, sākās masveida ģībšana, un mēģinājumu pārtrauca. Naktī Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile sasauca ārkārtas sēdi, kas nolēma atcelt svētku gājienu. Vēlāk tomēr organizatori pateica, ka gājienā drīkst iet, kas vēlas. Kultūras ministre un Valsts prezidents tajā piedalījās, uzsverot, ka labi, ka tas notiek. Sabiedrība polarizejās – kamēr vieni sašuta par “atņemtajiem svētkiem” un “nenogurdunāmajiem dalībniekiem, kas spītējot ministrei, devās gājienā”, citi pārmeta ambīciju uzvaru pār bērnu vajadzībām.

Kāpēc bērni ģība? Un vai tāpēc vajadzēja atcelt gājienu?

Pētot pagātnē dažādas avārijas situācijas, visai bieži tās izraisa vairāku notikumu virkne – vienkārši, neveiksmīgi kopā sakrita vairākas neizdarības un kļūmes. Droši vien tā arī šajos svētkos, tāpēc ļoti vēlētos, lai sekotu rūpīgs izvērtējums.

Vairāki jautājumi, kas, manuprāt, prasās tikt atbildēti:

1)   Kāds bija bērnu mēģinājumu grafiks un kas aprēķināja slodzes saderību ar bērnu vecumu? Bērni nav miniatūri pieaugušie, tāpēc tas, ka pasākumi beidzās ap 23.00 (atklāšanas pasākums), celties vajadzēja ap pieciem -sešiem vairāku dienu garumā– tas ir pārspīlēts grafiks bērniem. Protams, ir bērni ar milzīgām darba spējām, kas, starp citu, raksturo īpaši talantīgus cilvēkus. Bet varbūt sagaidīt šādas darba spējas no visiem 37 890 svētku dalībniekiem ir pārāk daudz prasīts? Lieki ir pārmetumi, ka mūsdienu bērni ir vārgāki: es arī skolas gados esmu piedalījusies dziesmu un deju svētkos. Tāpēc mani, salīdzinot ar manu pieredzi, ļoti pārsteidza manas meitas mēģinājumu grafiks – mums nebija tik noslogots. Izteicieni “par tērauda rūdīšanos” ir visai augstprātīgi. Ir arī koru vadītāji, kam šāds grafiks šķiet neadekvāts.

2)   Cik daudz tika domāts par bērnu labklājību mēģinājumu un koncertu laikā? Piemēram, tieši ilgstoša stāvēšana var izraisīt ģībšanu. Kam ļāva, kam neļāva sēdēt? Cikos bērni bija paēduši? Gājiena sākums bija ieplānots 9.00, meitas grupai lika pulcēties 7.30 (bērni dzīvoja 10 minūšu attālumā no vietas, kur sākas gājiens). Atceros, kā pirms vairākiem gadiem kopā ar savu bērnudārznieku četras stundas nīkām karstā saulē uz Vecrīgas bruģa, gaidot mūsu kārtu gājienā. Kāpēc? Atvēlētajās skolās nerīgas bērni gulēja kā silķes mucā (burtiski), bet no rītiem un vakaros stāvēja garās rindās uz dušām. Bet Rīgas bērniem, kā parasti, izpalika PIEDZĪVOJUMS kopā ar visiem, kas ir viena no svētku īpašajām sastāvdaļām.

3)   Kas sastādīja bērnu ēdienkarti (svētku dalībnieku ēdināšana)? Kāpēc vasaras pilnziedā augļi, ko bērniem iedot, ir banāni? Dažiem arī tas neesot bijis, tas ir, ēdienkarte pilnībā neatbilda publicētajam. Atbilstoši svētku organizētāju teiktajam, katram bērnam bija paredzēti 7 Eiro ēdināšanai, kas nav maza summa. 10 jūlijā mediji rakstīja, ka bērni apmierināti ar ēdināšanu. 11. jūlijā viss apgriezās kājām gaisā – izrādās, bērniem bija ļoti lielas pauzes starp ēdienreizēm. Neskatoties uz lielo slodzi, ēdienu nevarētu nosaukt par sabalansētu un atbilstīgu veselīga uztura piramīdai. Nevajadzētu arī pārmest vecākiem par sliktiem ēdināšanas ieradumiem – griķi ar cīsiņiem brokastīs vai desmaize pusdienās (ar gurķīti) koristiem vai vakariņās drīzāk ir neveselīgs ēdiens. Protams, čipsi, saldā limonāde un končas to pārspēj neveselīgumā. Bet kāpēc nevēlamie našķi bija pārdošanā Mežapārkā un Daugavas stadionā veselīgāku našķu vietā? Gaļa ēdienkartē bija divreiz- trīsreiz dienā – krietni par daudz, ļoti liela slodze organismam, un pilnīgi noteikti, nav tā LĒTĀKĀ izvēle (ja kāds domā, kā nauda, nevis nezināšana bija iemesls nepārdomātai ēdināšanai). Vai tiesa, ka koristi nedrīkstējuši dzert ūdeni mēģinājuma laikā (?). Toties dejotājiem bija pat lieliska ūdensapgāde, izdzertās pudeles brīvi apmainīja pret jaunām.

4)   Vai svētku programma nebija pārāk ambicioza? Deju lielkoncerts bija ļoti, ļoti skaists, arī  skatītājiem sajūtams bērnu prieks par R.Kaupera mūziku, vizuālais iespaids pārsteidzošs. Bet – šis koncerts ilga 2,5 stundas, pie tam, arī daļa skatītāju bija bērni, brāļi un māsas. Vai 1,5 stundu vai 2 stundu garš koncerts būtu milzīgs trieciens kvalitātei un tradīcijām? Vai prasības pret kvalitāti bija sabalansētas ar dalībnieku vajadzībām un spējām? Vai sirdī ilgojamies, lai bērnu koris dziedātu ne sliktāk kā profesionāļi?

5) Cik daudz svētki ir svētki dalībniekiem, vai tikai mēģinājumi un koncerti priekš skatītājiem? Cik daudz iespēju dalībniekiem redzēt un klausīties citus bērnus?

Vai vajadzēja vai nevajadzēja atcelt gājienu? Diemžēl, mēs, spriedēji no malas, neesam pārāk informēti par to, kas notika ārkārtas sēdē. Ja nebija zināmi bērnu gībšanas iemesli, tad gājiena atcelšana ir loģisks solis. Kāpēc neatcēla gala koncertu? Pārsteidzoši, ka daudziem tieši gājiens bija svētā govs. Vai tad svētku kulminācija nav noslēguma koncerts, problēmu gadījumā paši spēki nebūtu jāvelta tam? Vai gājiena atcelšana bija gļēvulība vai drosme?

Noteikti, tas bija ļoti grūts lēmums, jo, kaut ko atceļot, mums nereti nav iespējas pārliecināties par to, ka varēja notikt sliktākais. Tātad, kurnētāji pret atcelšanu noteikti būs (1:0 labāk neatcelt). Savukārt, ja neatceļam, pastāv divas iespējas – varam izsprukt sveikā un var notikt sliktākais (1:1– atcelt vai neatcelt). Kopumā, sausi no politiķa viedokļa– drošāk neatcelt nekā atcelt (2:1), ja vien politiķis neizjūt pienākumu novērst sliktāko iespēju pilnībā. Ne velti ir daudzas Holivudas filmas par tēmu: sliktais politiķis vai vadītājs NEATCEĻ vai NEEVAKUĒ, rezultātā tas notiek, daudz upuru, bet varoņi, kas vienīgie laikus brīdināja par riskiem, vēlāk varonīgi glābj. Izskatās, ka arī šajā ārkārtes sēdē nebija vienprātības un atklātības. Jo kāpēc gan citādi rīkotāji centīgi izlikās, ka nekas nav noticis? Varbūt tieši spēja atklāti paskatīties uz kļūdām būtu ļāvusi turpināt?

Tomēr viena lieta mani pārsteidza – citu amatpersonu ignorance pret atbildīgās ministres lēmumu, lai arī cik slikts vai labs tas būtu. Vai tad, kad uz kuģa ir avārija, komanda var rīkoties kā iegribas? Vērojot reportāžas ar lozungu “neļausim nozagt tradīcijas”, varam, protams, izjust lepnumu par savas tautas nelokāmo garu. Bet varbūt tomēr varam saredzēt paralēles Maksimu, kad signalizācija taurēja un cilvēki turpināja iepirkties, jo viņi neredzēja bīstamību? Kas dažreiz nav, bet dažreiz ir, bet mēs nezinām, kā ir tieši šajā situācijā.

Man ir ļoti žēl, ka, pat neiztukšojot svētku kausu līdz dibenam, parādījās tādas mieles. Svētkiem, kam būtu tauta jāvieno, to šķēla – “brašos” dejotājus pret “ģībstošajiem” dziedātājiem, “tērauda rūdītājus” pret “pārrūpīgajiem” vecākiem.

Es ļoti vēlētos, lai situācijas izvērtēšana būtu nopietna un analītiska (nevis politiska vai izrēķināšanās), lai mēs varētu turpināt šo skaisto tradīciju un skaistos svētkus bez tādiem starpgadījumiem. Manuprāt, spēja mierīgi paskatīties gan uz labo, gan neveiksmēm ir brieduma pazīme, atšķirībā no bērnišķīgas ikviena kritiķa ierindošanas bezmaz vai zaimotāja kārtā. Varbūt, ja agrāk būtu apzināti izvērtētas veiksmes un neveiksmes, būtu iztikuši bez masveida ģībšanas?

Ceru, ka situācijas izvērtēšanā, gan arī citus gadus svētku komitejā iekļaus arī mediķus un citus par bērnu veselību zinošus speciālistus, kā arī bērnu vecāku pārstāvjus.

Atgriežoties pie svētkiem – milzīgs paldies pedagogiem, bērniem, brīvprātīgajiem, svētku vadītājiem, mākslinieciskajiem vadītājiem. Vai zināt, ka nākamajā rītā pēc lietus izlijušie baltie krekli un zeķes “atgriezās” pie dalībniekiem balti un tīri – kāds bija strādājis visu cauru nakti, lai svētki būtu. Lai dzīvo svētki!

Dziesmu svētki

4 responses to “Kurš bija tas #DzSv Grinčs?

  1. Ļoti labs jautājumu apkopojums. Konstruktīvs un loģisks. Tiešām gribētu dzirdēt atbildes uz te uzdotajiem jautājumiem, kā arī ceru, ka tiešām izvērtēšana būs strukturēta un loģiska.

  2. Laba analīze, Jana – paldies (nebija laiks, iedziļināties, bet to, ka ir sacēlies “šums” pamanīju twitter feed). Jācer, ka nākamos svētkus rīkojot kāds ieklausīsies un pārdomās iemeslus un sekas. Savukārt bļāvēji un trokšņa taisītāji cerams ar laiku vispār izzudīs. Tas gan laikam vairāk tad, kad šo svētku dalībnieki būs izauguši lieli un dzīvē pielietos loģisko domāšanu un zinās, kas ir diskusija un cieņpilna attieksme vienam pret otru – lietas, kuras pašlaik mūsu sabiedrībā ļoti pietrūkst.

  3. Tas bija zīmīgi, ka dienu pirms ģībšanas incidenta es savam vīram izteicu ideju, ka šādi svētki var pastāvēt tikai post-padomju sistēmā, kur ir normāli lielā pasākumā upurēt dalībnieku, šajā gadījumā – bērnu, intereses. Rietumos tas nebūtu iespējams. Es zinu 5-6 gadus vecus dejotājus, kas no mēģinājumiem brīvā vakarā nevis atpūtās, bet devās uz kino. Kad tu esi ieradies Rīgā no laukiem, šķiet tikai normāli katru brīvo brīdi izmantot ejot uz muzejiem un citur. Līdz ar to tā kopējā slodze tikai palielinās.
    Tu uzdod daudz labus jautājumus, bet pārtikas ziņā man knieš tev oponēt. Sabalansēts uzturs ar liesu vistas gaļu un dārzeņiem ir labs ilgtermiņā, bet šeit, kur slodze ir lielāka nekā parasti, ir vajadzīga ENERĢIJA. To tev pateiks jebkurš sporta dietologs. Ja ir kāds brīdis dzīvē, kad bērniem dot baltos miltus (ok, pilngraudu) un cukuru ir vietā, tad tas ir Dziesmusvētkos. Manuprāt, starplaikos starp ēšanām vajadzēja būt pieejamai tumšajai šokolādei, auzu pārslu batoniņiem, labas kvalitātes cepumiem un tamlīdzīgām lietām.
    Bet zināma taisnība droši vien ir arī Žaklīnai Cinovskai un citiem, kas saka, ka bērniem nav tā rūdījuma mūsdienās, kas bija mūsu jaunībā. No saviem Dziesmusvētkiem es atceros, kā mēs pēc gājiena ar kājām devāmies uz Mežparku, tur spēlējām volejbolu līdz noslēgma koncertam un pēc tam, protams, dziedājām koncertā – un neviens neģība. Tomēr es neuzskatu, ka mums par katru cenu ir jācenšas pagriezt laiku atpakaļ un panākt to rūdījumu. Tie laiki ir pagājuši. Mūsdienu bērniem ir citas spējas, kuras nav iespējams attīstīt, skraidot Kazakus-razboiņikus. Mums to būtu jāņem vērā, organizējot svētkus, un attiecīgi jārīkojas.
    Piemēram, mūsdienu bērni ir pietiekoši pārtikuši, lai attiektos no ēdiena, kas viņiem nepatīk vai negaršo. Ir jādomā, kā panākt, lai visi tiešām paēd, nevis tikai jāpadod kaut ko ēdamu. Ja mūsdienu bērni ir fiziski vājāki nekā 30 gadus atpakaļ, tad nevis par to jāžēlojas, bet jāpielāgo slodze. Nu, varbūt ļaut viņiem apsēsties pauzēs? Un ūdens jautājums vispār ir top prioritāte. Cik dzirdēju, tie, kas tika mediķu uzraudzībā, cieta no dehidratācijas. Manuprāt, tas ir signāls, ka ar ūdens apgādi viss kārtībā nebija. Man ļoti nepatika svētku izpilddirektores nostāja, ka bērni paši ir vainīgi, ka nav ēduši un dzēruši. Es kā vecāks labi zinu, ka, ja viņi nav paēduši, tad, izņemot īpašus gadījumus, atbildīga esmu es. Ja es savu bērnu uzticu pasākuma organizētājiem, es no viņiem sagaidu tādu pašu atbildību. Ja bērni svētkos nedzer, tad viņiem ūdeni ir jāpasniedz un jāatgādina, lai dzer. Ja nepieciešams, to jādara kaut vai mēģinājumā vai pat koncertā un uz skatuves. Tas ir svarīgāk par kaut kādu vizuālo efektu.
    Es ļoti ceru, ka mums kā sabiedrībai izdosies mācīties no kļūdām un uzlabot svētku norisi, lai nākošajos svētkos nebūtu līdzīgi.

    • Jā, ja mediķi runā par dehidratāciju, tad kaut kas tur nebija ar to ūdens apgādi, lai arī apgalvo, ka viss bija labi. Re, te ir vēl viens ieraksts par to pašu – http://www.berniemdraudzigs.lv/2015/07/tradicijas-rupes-kur-ir-ta-robeza/. Par ēšanu – es nedomāju tikai liesu vistu – kaut ko gruntīgāku jau arī vajag, bet tās desmaizes izskatījās visai nožēlojamas . Ir arī viena nianse – man tā ēdienkarte šķita vecišķa. Nevajag čipsus (brīnos, kur tādi vecāki uzrodas, kas to prasījuši), bet spageti boloņas mērcē vai pica margarita parasti smādētas netiek. Un labs krējuma saldējums arī ne.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s