Kāda jauna sieviete, Hītera Barvika, nākusi klajā ar atklāsmi par savu nelaimīgo bērnību un vēlas brīdināt citus. Hīteras māte izšķīrās no tēva, kad Hīterai bija trīs gadi. Pēc tam tēvs viņas audzināšanā nepiedalījās. Māte uzsāka kopdzīvi ar citu sievieti. Tagad, 31 gada vecumā, Hītera atklāj, ka viņa lesbiešu ģimenē jutusies slikti un pārmet mātei, ka viņai visu mūžu viņai trūkusi tēva figūra. Viņa savu pieredzi arī vispārina, un runā visu geju ģimeņu bērnu vārdā, pavēstot, ka geju ģimeņu bērni ir nelaimīgi.

Bet, pirms vispārinām viņas pieredzi, un noticam runām visu geju bērnu vārdā, vēlējos pamodelēt dažādas iespējas, ko viņas māte varēja darīt savādāk, un sekas.

Proti, Hīteras bērnība varēja būt savādāka, ja māte nebūtu izšķīrusies ar acīmredzami bezatbildīgo tēvu. Vai viņa mammai neko nepārmestu? Pietiek vien palasīt psiholoģijas pašpalīdzības grāmatas– tās bieži vien veltītas cilvēkiem, kuri auguši disfunkcionālā, destruktīvā ģimenē, kur viens no vecākiem ir bezatbildīgs un emocionāli nepieejams – tiešais ceļš uz līdzatkarību. Tad Hītera mātei pārmestu tieši šādu nelaimīgu bērnību, kas viņu izveidojusi par līdzatkarīgu būtni, un ieteiktu mātēm šādos gadījumos šķirties.

Bet, ja Hīteras māte būtu šķīrusies, tas nenovērstu meitas pārmetumus par tēva figūras trūkumu. Tātad, Hīteras mātei vajadzētu apprecēties otrreiz. Vai jūs zinat kādu depo, kur rindā kārtojas foršie vīrieši, kas alkst kļūt par izcilo patēvu? Cik liela būtu Hīteras mātes iespēja satikt vīrieti, kas meitai būtu labāks tēvs kā biotēvs? Zinu tieši šādu dzīves stāstu. No ārpuses viss izskatījās labi – jauna, šķīrusies sieviete ar trīsgadīgu meitu apprecējās ar vīrieti, kas rūpējās par pameitu. Skolotāji un radi uzskatīja viņu par ideālo patēvu. Bet, ko neviens neredzēja – vīrietis bija despots, kas terorizēja pameitu. Pameita ilgojās, kaut māte izšķirtos, un, jau pieaugusi, klusībā pārmeta mātei, ka patēvs viņai bija svarīgāks par meitas labsajūtu.

Tātad, Hīteras mātei vajadzēja atrast uzreiz ideālo vīrieti. Tad gan būtu cita Hītera, ar citiem gēniem, bet vai tas garantētu laimīgu bērnību? Es reiz pazinu kādu jaunu, talantīgu puisi, kas nodzērās jau pirmajā kursā. Viņš saviem vecākiem pārmeta tieši ideālas attiecības, “mīlas balodīšu ligzdiņu”, kurā viņš nespēja iederēties.

Varbūt reliģijā būtu glābiņš? Rokmūziķis Džims Morisons uzauga kristīgā ģimenē, bet tas viņam netraucēja vēlāk dziedāt, ka viņš izdrāzīs māti un nogalinās tēvu. Kopš pameta vecāku mājas, viņš vairs ar vecākiem netikās, un, kad viņam jautāja, ko dara viņa vecāki, viņš atbildēja, ka miruši. Lai gan tēvs pārdzīvoja Džimu, kura dzīve pāragri aptrūkās alkoholā un narkotikās.

Tātad, ideālas partnerattiecības, vai kristīgas partnerattiecības vēl nenozīmē, ka pāris spēs izaudzināt laimīgu cilvēku. Varbūt vajadzētu visiem pāriem, pirms kļūt par vecākiem, iziet pārbaudi un saņemt “bērnu radīšanas licenci”? Kā varētu panākt, lai “neautorizētie” pāri nedzemdētu bērnus? Ja sāktu piespiedu sterilizēšanu vai piespiedu abortus, tūlīt sāktu kliegt cilvēktiesību aizstāvji un abortu pretinieki, un demogrāfi, jo tad to bērnu dzimtu pavisam maz.

Droši vien atsevišķu cilvēku pieredze, lai secinātu, kādi cilvēki drīkst audzināt bērnus, nederēs. Būtu nepieciešami plašāki pētījumi, kurās ģimenēs ir vairāk nelaimīgi un kurās – vairāk laimīgi.

Bet …

Arī zinātniekiem un tiem, kas izmanto zinātnieku pētījumus, patīk nodarboties ar ķiršu lasīšanu – atlasīt tikai tos faktus, kas apstiprina nodomus, viedokli, hipotēzi. Lai no tā izvairītos, un tiešām noteiktu, kuras ģimenes drīkst audzināt bērnus, vajadzētu nodrošināties pret ķiršu izlasi. Bet kā? Piemēram, kā uzdot jautājumu? Ja Hīterai jautājumu par bērniem geju ģimenēs uzdotu pirms 10 gadiem, atbilde būtu cita – jo tad viņa bija kaismīga geju ģimeņu aizstāve. Un kas nosaka, kuri ir “veiksmīgie bērni”? Mērīt laimīgumu?

Starp citu, pētījumos, ko esmu lasījusi, geju bērni atzīst, ka viņu lielākās nepatikšanas radīja sabiedrības attieksme. Varbūt liberālākā sabiedrībā geju bērni būtu tikpat laimīgi? Un, izrādās, arī laimīgumu nemaz nav tik viegli izmērīt – nupat klajā nācis pētījums, kas apgāž iepriekšējos – proti, tieši liberāļi ir laimīgāki. Jaunais zinātnieks Šons Vojciks pieņēma, ka konservatīvākie pētījumos izskatās laimīgāki, jo viņiem patīk sevi parādīt labākā gaismā un noliegt savas emocijas.  Ja viņiem uzdod jautājumu par laimīgumu, viņi drīzāk pateiks jā. Tāpēc, atšķirībā no citiem pētniekiem, viņš analizēja liberāļu un konservatīvo uzvedību sociālajos tīklos – fotoattēlus un izteikumos, un secināja, ka tieši liberāļi fotogrāfijās izskatās laimīgāki, un izteikumos pozitīvāki. Lai gan tieši šie paši cilvēki aptaujās izskatījās pretēji – konservatīvie laimīgāki kā liberāļi.

Atgriežoties pie Hīteras, viņas uzskatu maiņa atbilst cilvēka normālai izaugsmei. Proti, cilvēki bērnībā un agrā jaunībā idealizē savu bērnību un vecākus – tāpēc arī Hītera divdesmit gadu vecumā atbalstīja geju laulības. Vēlāk – dažiem pusaudžu vecumā, citiem vēlāk – sākas vētru un auru laiks, kad noliedz vecākus, pārmet viņiem audzināšanu, vaino visos grēkos. Vēlāk, nobriestot, cilvēks pieņem vecākus, pārstāj viņus vainot, un veido pats savu ceļu. Starp citu, ir pētījumi, kas liecina, ka nereti tieši liberālajās ģimenēs izaug konservatīvāki bērni, un otrādi – konservatīvās ģimenēs izaug liberāļi.

Tātad, lai arī ko darītu vecāki, jāsamierinās, ka būs brīdis, kad bērni pārmetīs savu bērnības pieredzi, un ideālās receptes nav. Kā es noskaidroju sarunās ar savu bērnu draugiem, vienam sāpēja vecākā brāļa neesamība, kamēr otru kaitināja tieši  vecākā brāļa esamība. Vecākiem pārmet gan piespiešanu iet uz mūzikas skolu, gan atļauju no tās izvairīties. Bet tas nenozīmē, ka vecāki ir bijuši slikti, nepareizi, vai nepietiekoši mīloši. Manuprāt, tiesības uz laimīgām partnerattiecībām un tiesības radīt un audzināt pēcnācējus ir vienas no cilvēku pamattiesībām, tāpat, kā ikvienam bērnam ir tiesības uz ģimeni, kas viņu mīl un kurā viņš necieš no nevērības vai vardarbības.

Tāpēc prātīgāk ir pieņemt, ka ideālā ģimenes forma negarantē laimīgu bērnību un ģimenes drīkst būt dažādas (protams, atskaitot vardarbību un nevērību). Un Hīteras piemērs stāsta vairāk par viņu pašu un viņas nobriešanu, nevis pareizo vai nepareizo ģimenes formu.