Kur palika cilvēcība?

Domājot par Jaunjelgavas gadījumu, ir viens jautājums, kas man neliek mieru, un tas ir – kur palika cilvēcība?

Zēni sakavās. Tas nav labi, bet tādi gadījumi notiek. Šoreiz trīs krietni vecāki zēni – piektklasnieki – smagi piekāva vienu pirmklasnieku. Īpaši nežēlīgi, un tomēr – arī tādi gadījumi mēdz notikt. Mani vairāk uztrauc tas, kas notika PĒC tam.

Neskatoties  uz smago fizisko un, vēl smagāko, psiholoģisko traumu, piekautais zēns mēnesi nesaņēma psiholoģisko palīdzību (pēc notikušā zēns ilgu laiku bija apātisks, necēlās no gultiņas un pat atteicās no ēdiena). Viņa mammai nebija naudas, lai segtu ārstēšanās izmaksas zālēm un grieztos atkārtoti pie speciālistiem. Pēc mammas lūguma skola meklējusi iespējas palīdzēt materiāli ārstēšanās izdevumu segšanai, bet – bet – vēl aizvien ne vārda par psiholoģisko atbalstu zēnam. Jūtas nav svarīgas?

Vēlāk, lasot ziņas portālos, piedaloties sēdēs par šo jautājumu, klausījos speciālistu atrunas, kāpēc lietas ievilkās un kāpēc zēnam laikus netika sniegta palīdzība: par atbilstoša personāla  trūkumu, par policijas vilcināšanos (atbilstoši reglamentam), cietušā zēna prombūtni no skolas, aizdomās turamā mammas iejaukšanos izmeklēšanā, bet jautājums par cilvēcību mani nepamet. Lai palīdzētu cietušajam, nav taču precīzi jāzin, ka vainīgais jau atrasts un sodīts?

Cilvēcību nevar reglamentēt. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, kā rīcībai jabūt bērna interesēs. Bet – visu iepriekš nevar paredzēt un noteikumos nevar ierakstīt, kā būtu jārīkojas, lai būtu – cilvēcīgi. Un tad veidojas vesela rinda leģitīmu atrunu, kāpēc kāda atbildīgā persona nevarēja rīkoties ātrāk un iejūtīgāk. Nav arī nekādu birokrātisko šķēršļu, kas traucētu rīkoties ātrāk un radošāk, lai būtu – cilvēcīgi. Tikai…

Iespējams, tieši tas mani satrauc visvairāk. Tas, ka bija nepieciešama iejaukšanās no TV, no Tiesībsarga, no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, citu novadu cilvēkiem, lai Jaunjelgavā cietušo bērnu mēnesi pēc notikuma nogādātu slimnīcā uz atkārtotu pārbaudi, vēlāk krīzes centrā, kur varētu būt kopā ar mammu un brālīti, un vāktu ziedojumus ilgstošāka psiholoģiskā atbalsta nodrošināšanai. Kas noticis ar mums, ja ārpus reglamenta nespējam sniegt palīdzību cilvēkiem, kas ir mums blakus?

Acālijas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s