Šodien es biju uz Versaļas kodu Dailes teātrī.

Interesanta izrāde.

Pirmais cēliens mani garlaikoja. Plakans. Tik tālu no tā, kas mani interesē. Mani mocīja miegs. Nolēmu, ka man nepieciešams uzmundrinājums kafijas ar balzāmu izskatā. Starpbrīdī apjautājos vīram, kā patika. No izvairīgās atbildes sapratu, ka baidās mani aizvainot ar tiešu atbildi, jo biļetes biju pirkusi es. Manīju cilvēkus, kas steidza garderobē izņemt savus mētelīšus.

Malkojot kafiju ar balzāmu, es aizdomājos, ka Bulgakovs ir farsu autors: gan “Suņa sirds”, gan “Meistars un Margarita” ir farsi. Un arī “Versaļas kods” ir farss. Un, skatoties šo lugu kā farsu – otrais cēliens aizrāva. Ģeniāls komediants Skrastiņš. Ar lugu bija notikusi tā pati metamorfoze, kas ar meitenīgo un nenopietno Armandu, negaidīti pārvērtušos par dziļu un kaislīgu traģēdiju aktrisi. Pati luga un scenogrāfija pārpilna ar simboliem –pazemīgi lūdzošo kurpju rinda uz skatuves, Saules karalis a la Staļins, komediants tārps, bišu sanoņa, ticīgais, kas Kristus augšāmcelšanās autentiskumu pārbauda, iebāžot pirkstu viņa brūcē.

Ironiski, ka skatītāji sniedza puķes vairākiem aktieriem, bet ne tam, kas iznesa izrādi – Arturam Skrastiņam. Kārtējo reizi mani sāka mocīt sirdsazpiņa, ka nepaņēmu līdzi puķes. Artur Skrastiņ, nosūtu savas virtuālās rozes.

Ļoti iespējams, šī nebūs tautā mīlēta izrāde. Pārāk smaga. Un ne visi pēc apnicīgā pirmā cēliena cerīgi sagaidīs otro kā farsa turpinājumu.